Marcum 6
1 Et egressus inde, abiit in patriam suam: et sequebantur eum discipuli sui:
Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.
2 et facto sabbato coepit in synagoga docere: et multi audientes admirabantur in doctrina eius, dicentes: Unde huic haec omnia? et quae est sapientia, quae data est illi: et virtutes tales, quae per manus eius efficiuntur?
Un kad svētdiena nāca, Viņš iesāka baznīcā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “Kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām?
3 Nonne hic est faber, filius Mariae, frater Iacobi, et Ioseph, et Iudae, et Simonis? nonne et sorores eius hic nobiscum sunt? Et scandalizabantur in illo.
Vai Viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.
4 Et dicebat illis Iesus: Quia non est propheta sine honore nisi in patria sua, et in domo sua, et in cognatione sua.
Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.”
5 Et non poterat ibi virtutem ullam facere, nisi paucos infirmos impositis manibus curavit:
Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6 et mirabatur propter incredulitatem eorum, et circuibat castella in circuitu docens.
Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams.
7 Et vocavit duodecim: et coepit eos mittere binos, et dabat illis potestatem spirituum immundorum.
Un Viņš sasauca tos divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,
8 Et praecepit eis ne quid tollerent in via, nisi virgam tantum: non peram, non panem, neque in zona aes,
Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;
9 sed calceatos sandaliis, et ne induerentur duabus tunicis.
Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.
10 Et dicebat eis: Quocumque introieritis in domum: illic manete donec exeatis inde:
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.
11 quicumque non receperint vos, nec audierint vos, exeuntes inde, excutite pulverem de pedibus vestris in testimonium illis.
Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.”
12 Et exeuntes praedicabant ut poenitentiam agerent:
Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.
13 et daemonia multa eiiciebant, et ungebant oleo multos aegros, et sanabantur.
Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.
14 Et audivit rex Herodes, (manifestum enim factum est nomen eius) et dicebat: Quia Ioannes Baptista resurrexit a mortuis: et propterea virtutes operantur in illo.
Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis, tas Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.”
15 Alii autem dicebant: Quia Elias est. Alii vero dicebant: Quia propheta est, quasi unus ex prophetis.
Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no tiem praviešiem.”
16 Quo audito Herodes ait: Quem ego decollavi Ioannem, hic a mortuis resurrexit.
Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.”
17 Ipse enim Herodes misit, ac tenuit Ioannem, et vinxit eum in carcerem propter Herodiadem uxorem Philippi fratris sui, quia duxerat eam.
Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodeijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.
18 Dicebat enim Ioannes Herodi: Non licet tibi habere uxorem fratris tui.
Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.”
19 Herodias autem insidiabatur illi: et volebat occidere eum, nec poterat.
Bet Hērodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.
20 Herodes enim metuebat Ioannem, sciens eum virum iustum et sanctum: et custodiebat eum, et audito eo multa faciebat, et libenter eum audiebat.
Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja.
21 Et cum dies opportunus accidisset, Herodes natalis sui coenam fecit principibus, et tribunis, et primis Galilaeae.
Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja.
22 cumque introisset filia ipsius Herodiadis, et saltasset, et placuisset Herodi, simulque recumbentibus; rex ait puellae: Pete a me quod vis, et dabo tibi:
Un Hērodeijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz to meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.”
23 et iuravit illi: Quia quidquid petieris dabo tibi, licet dimidium regni mei.
Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.”
24 Quae cum exisset, dixit matri suae: Quid petam? At illa dixit: Caput Ioannis Baptistae.
Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
25 Cumque introisset statim cum festinatione ad regem, petivit dicens: Volo ut protinus des mihi in disco caput Ioannis Baptistae.
Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
26 Et contristatus est rex propter iusiurandum: sed propter simul discumbentes noluit eam contristare:
Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.
27 et misso spiculatore praecepit afferri caput eius in disco. Et decollavit eum in carcere,
Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.
28 et attulit caput eius in disco: et dedit illud puellae, et puella dedit matri suae.
Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.
29 Quo audito, discipuli eius venerunt, et tulerunt corpus eius: et posuerunt illud in monumento.
Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30 Et convenientes Apostoli ad Iesum, renunciaverunt ei omnia, quae egerant, et docuerant.
Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
31 Et ait illis: Venite seorsum in desertum locum, et requiescite pusillum. Erant enim qui veniebant et redibant multi: et nec spatium manducandi habebant.
Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32 Et ascendentes in navim, abierunt in desertum locum seorsum.
Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.
33 Et viderunt eos abeuntes, et cognoverunt multi: et pedestres de omnibus civitatibus concurrerunt illuc, et praevenerunt eos.
Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa.
34 Et exiens vidit turbam multam Iesus: et misertus est super eos, quia erant sicut oves non habentes pastorem, et coepit docere multa.
Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.
35 Et cum iam hora multa fieret, accesserunt discipuli eius, dicentes: Desertus est locus hic, et iam hora praeteriit:
Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.
36 dimitte illos, ut euntes in proximas villas, et vicos, emant sibi cibos, quos manducent:
Atlaidi tos, ka tie var noiet pa tām apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.”
37 Et respondens ait illis: Date illis vos manducare. Et dixerunt ei: Euntes emamus ducentis denariis panes, et dabimus illis manducare.
Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?”
38 Et dicit eis: Quot panes habetis? ite, et videte. Et cum cognovissent, dicunt: Quinque, et duos pisces.
Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.”
39 Et praecepit illis ut accumbere facerent omnes secundum contubernia super viride foenum.
Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.
40 Et discubuerunt in partes per centenos, et quinquagenos.
Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.
41 Et acceptis quinque panibus et duobus pisces, intuens in caelum, benedixit, et fregit panes, et dedit discipulis suis, ut ponerent ante eos: et duos pisces divisit omnibus.
Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza tās maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī tās divas zivis Viņš visiem izdalīja.
42 Et manducaverunt omnes, et saturati sunt.
Un tie visi ēda un paēda,
43 Et sustulerunt reliquias, fragmentorum duodecim cophinos plenos, et de piscibus.
Un salasīja no tām druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm.
44 Erant autem qui manducaverunt quinque millia virorum.
Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pie piectūkstošiem.
45 Et statim coegit discipulos suos ascendere navim, ut praecederent eum trans fretum ad Bethsaidam, dum ipse dimitteret populum.
Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš tos ļaudis atlaistu.
46 Et cum dimisisset eos, abiit in montem orare.
Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.
47 Et cum sero esset, erat navis in medio mari, et ipse solus in terra.
Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.
48 Et videns eos laborantes in remigando, (erat enim ventus contrarius eis) circa quartam vigiliam noctis venit ad eos ambulans supra mare: et volebat praeterire eos.
Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.
49 At illi ut viderunt eum ambulantem supra mare, putaverunt phantasma esse, et exclamaverunt.
Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.
50 Omnes enim viderunt eum, et conturbati sunt. Et statim locutus est cum eis, et dixit eis: Confidite, ego sum, nolite timere.
(Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!”
51 Et ascendit ad illos in navim, et cessavit ventus. Et plus magis intra se stupebant:
Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās.
52 non enim intellexerunt de panibus: erat enim cor eorum obcaecatum.
Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
53 Et cum transfretassent, venerunt in terram Genesareth, et applicuerunt.
Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.
54 Cumque egressi essent de navi, continuo cognoverunt eum:
Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja
55 et percurrentes universam regionem illam, coeperunt in grabatis eos, qui se male habebant, circumferre, ubi audiebant eum esse.
Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam.
56 Et quocumque introibat, in vicos, vel in villas, aut civitates, in plateis ponebant infirmos, et deprecabantur eum, ut vel fimbriam vestimenti eius tangerent, et quotquot tangebant eum, salvi fiebant.
Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.
