< Job 9 >

1 Et respondens Iob, ait:
Ījabs atbildēja un sacīja:
2 Vere scio quod ita sit, et quod non iustificetur homo compositus Deo.
Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
3 Si voluerit contendere cum eo, non poterit ei respondere unum pro mille.
Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
4 Sapiens corde est, et fortis robore: quis restitit ei, et pacem habuit?
Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
5 Qui transtulit montes, et nescierunt hi quos subvertit in furore suo.
Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
6 Qui commovet terram de loco suo, et columnae eius concutiuntur.
Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
7 Qui praecipit Soli, et non oritur: et stellas claudit quasi sub signaculo:
Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
8 Qui extendit caelos solus, et graditur super fluctus maris.
Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
9 Qui facit Arcturum, et Oriona, et Hyadas, et interiora austri.
Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
10 Qui facit magna, et incomprehensibilia, et mirabilia, quorum non est numerus.
Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Si venerit ad me, non videbo eum: si abierit, non intelligam.
Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
12 Si repente interroget, quis respondebit ei? vel quis dicere potest: Cur ita facis?
Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
13 Deus, cuius irae nemo resistere potest, et sub quo curvantur qui portant orbem.
Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
14 Quantus ergo sum ego, ut respondeam ei, et loquar verbis meis cum eo?
Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
15 Qui etiam si habuero quippiam iustum, non respondebo, sed meum iudicem deprecabor.
Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
16 Et cum invocantem exaudierit me, non credo quod audierit vocem meam.
Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
17 In turbine enim conteret me, et multiplicabit vulnera mea etiam sine causa.
Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
18 Non concedit requiescere spiritum meum, et implet me amaritudinibus.
Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
19 Si fortitudo quaeritur, robustissimus est: si aequitas iudicii, nemo audet pro me testimonium dicere.
Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
20 Si iustificare me voluero, os meum condemnabit me: si innocentem ostendero, pravum me comprobabit.
Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
21 Etiam si simplex fuero, hoc ipsum ignorabit anima mea, et taedebit me vitae meae.
Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
22 Unum est quod locutus sum, et innocentem et impium ipse consumit.
Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
23 Si flagellat, occidat semel, et non de poenis innocentum rideat.
Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
24 Terra data est in manus impii, vultum iudicum eius operit: quod si non ille est, quis ergo est?
Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
25 Dies mei velociores fuerunt cursore: fugerunt, et non viderunt bonum.
Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 Pertransierunt quasi naves poma portantes, sicut aquila volans ad escam.
Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
27 Cum dixero: Nequaquam ita loquar: commuto faciem meam, et dolore torqueor.
Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
28 Verebar omnia opera mea, sciens quod non parceres delinquenti.
Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
29 Si autem et sic impius sum, quare frustra laboravi?
Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
30 Si lotus fuero quasi aquis nivis, et fulserint velut mundissimae manus meae:
Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
31 Tamen sordibus intinges me, et abominabuntur me vestimenta mea.
Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
32 Neque enim viro qui similis mei est, respondebo: nec qui mecum in iudicio ex aequo possit audiri.
Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
33 Non est qui utrumque valeat arguere, et ponere manum suam in ambobus.
Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
34 Auferat a me virgam suam, et pavor eius non me terreat.
Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
35 Loquar, et non timebo eum: neque enim possum metuens respondere.
Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.

< Job 9 >