Job 7
1 Militia est vita hominis super terram: et sicut dies mercenarii, dies eius.
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 Sicut servus desiderat umbram, et sicut mercenarius praestolatur finem operis sui:
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 Sic et ego habui menses vacuos, et noctes laboriosas enumeravi mihi.
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 Si dormiero, dicam: Quando consurgam? et rursum expectabo vesperam, et replebor doloribus usque ad tenebras.
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 Induta est caro mea putredine et sordibus pulveris, cutis mea aruit, et contracta est.
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 Dies mei velocius transierunt quam a texente tela succiditur, et consumpti sunt absque ulla spe.
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 Memento quia ventus est vita mea, et non revertetur oculus meus ut videat bona.
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 Nec aspiciet me visus hominis: oculi tui in me, et non subsistam.
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
9 Sicut consumitur nubes, et pertransit: sic qui descenderit ad inferos, non ascendet. (Sheol h7585)
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 Nec revertetur ultra in domum suam, neque cognoscet eum amplius locus eius.
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 Quapropter et ego non parcam ori meo, loquar in tribulatione spiritus mei: confabulabor cum amaritudine animae meae.
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 Numquid mare ego sum, aut cetus, quia circumdedisti me carcere?
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 Si dixero: Consolabitur me lectulus meus, et relevabor loquens mecum in strato meo:
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 Terrebis me per somnia, et per visiones horrore concuties.
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 Quam ob rem elegit suspendium anima mea, et mortem ossa mea.
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 Desperavi, nequaquam ultra iam vivam: parce mihi, nihil enim sunt dies mei.
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 Quid est homo, quia magnificas eum? aut quid apponis erga eum cor tuum?
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 Visitas eum diluculo, et subito probas illum:
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 Usquequo non parcis mihi, nec dimittis me ut glutiam salivam meam?
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 Peccavi, quid faciam tibi o custos hominum? quare posuisti me contrarium tibi, et factus sum mihimetipsi gravis?
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 Cur non tollis peccatum meum, et quare non aufers iniquitatem meam? ecce, nunc in pulvere dormiam: et si mane me quaesieris, non subsistam.
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
