Job 37
1 Super hoc expavit cor meum, et emotum est de loco suo.
Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
2 Audite auditionem in terrore vocis eius, et sonum de ore illius procedentem.
Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
3 Subter omnes caelos ipse considerat, et lumen illius super terminos terrae.
Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
4 Post eum rugiet sonitus, tonabit voce magnitudinis suae, et non investigabitur, cum audita fuerit vox eius.
Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
5 Tonabit Deus in voce sua mirabiliter, qui facit magna et inscrutabilia.
Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
6 Qui praecipit nivi ut descendat in terram, et hiemis pluviis, et imbri fortitudinis suae.
Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
7 Qui in manu omnium hominum signat, ut noverint singuli opera sua.
Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
8 Ingredietur bestia latibulum, et in antro suo morabitur.
Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
9 Ab interioribus austri egredietur tempestas, et ab Arcturo frigus.
No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
10 Flante Deo concrescit gelu, et rursum latissimae funduntur aquae.
Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
11 Frumentum desiderat nubes, et nubes spargunt lumen suum.
Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
12 Quae lustrant per circuitum, quocumque eas voluntas gubernantis duxerit, ad omne quod praeceperit illis super faciem orbis terrarum:
Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
13 Sive in una tribu, sive in terra sua, sive in quocumque loco misericordiae suae eas iusserit inveniri.
Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
14 Ausculta haec Iob: sta, et considera mirabilia Dei.
Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
15 Numquid scis quando praeceperit Deus pluviis, ut ostenderent lucem nubium eius?
Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
16 Numquid nosti semitas nubium magnas, et perfectas scientias?
Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
17 Nonne vestimenta tua calida sunt, cum perflata fuerit terra Austro?
Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
18 Tu forsitan cum eo fabricatus es caelos, qui solidissimi quasi aere fusi sunt.
Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
19 Ostende nobis quid dicamus illi: nos quippe involvimur tenebris.
Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
20 Quis narrabit ei quae loquor? etiam si locutus fuerit homo, devorabitur.
Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
21 At nunc non vident lucem: subito aer cogetur in nubes, et ventus transiens fugabit eas.
Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
22 Ab Aquilone aurum venit, et ad Deum formidolosa laudatio.
No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
23 Digne eum invenire non possumus: magnus fortitudine, et iudicio, et iustitia et enarrari non potest.
To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
24 Ideo timebunt eum viri, et non audebunt contemplari omnes, qui sibi videntur esse sapientes.
Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
