Job 29
1 Addidit quoque Iob, assumens parabolam suam, et dixit:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 Quis mihi tribuat, ut sim iuxta menses pristinos secundum dies, quibus Deus custodiebat me?
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 Quando splendebat lucerna eius super caput meum, et ad lumen eius ambulabam in tenebris?
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 Sicut fui in diebus adolescentiae meae, quando secreto Deus erat in tabernaculo meo?
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 Quando erat Omnipotens mecum: et in circuitu meo pueri mei?
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 Quando lavabam pedes meos butyro, et petra fundebat mihi rivos olei?
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 Quando procedebam ad portam civitatis, et in platea parabant cathedram mihi?
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 Videbant me iuvenes, et abscondebantur: et senes assurgentes stabant.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Principes cessabant loqui, et digitum superponebant ori suo.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 Vocem suam cohibebant duces, et lingua eorum gutturi suo adhaerebat.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 Auris audiens beatificabat me, et oculus videns testimonium reddebat mihi.
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Eo quod liberassem pauperem vociferantem, et pupillum, cui non esset adiutor.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 Benedictio perituri super me veniebat, et cor viduae consolatus sum.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 Iustitia indutus sum: et vestivi me, sicut vestimento et diademate, iudicio meo.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 Oculus fui caeco, et pes claudo.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 Pater eram pauperum: et causam quam nesciebam, diligentissime investigabam.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 Conterebam molas iniqui, et de dentibus illius auferebam praedam.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Dicebamque: In nidulo meo moriar, et sicut palma multiplicabo dies.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 Radix mea aperta est secus aquas, et ros morabitur in messione mea.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 Gloria mea semper innovabitur, et arcus meus in manu mea instaurabitur.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Qui me audiebant, expectabant sententiam, et intenti tacebant ad consilium meum.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Verbis meis addere nihil audebant, et super illos stillabat eloquium meum.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 Expectabant me sicut pluviam, et os suum aperiebant quasi ad imbrem serotinum.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 Siquando ridebam ad eos, non credebant, et lux vultus mei non cadebat in terram.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 Si voluissem ire ad eos, sedebam primus: cumque sederem quasi rex, circumstante exercitu, eram tamen moerentium consolator.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
