Job 27
1 Addidit quoque Iob, assumens parabolam suam, et dixit:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 Vivit Deus, qui abstulit iudicium meum, et Omnipotens, qui ad amaritudinem adduxit animam meam.
Tik tiešām kā Dievs dzīvs, kas man taisnību neizspriež, un tas Visuvarenais, kas manu dvēseli apbēdinājis -
3 Quia donec superest halitus in me, et spiritus Dei in naribus meis,
Kamēr mana dvēsele vēl ir iekš manis un Tas Gars no Dieva manās nāsīs -
4 Non loquentur labia mea iniquitatem, nec lingua mea meditabitur mendacium.
Manas lūpas nerunās netaisnību, un mana mēle neteiks melus.
5 Absit a me ut iustos vos esse iudicem: donec deficiam, non recedam ab innocentia mea.
Es nebūt nevaru teikt, ka jums taisnība; kamēr man dvaša zūd, es aizstāvēšu savu nenoziedzību.
6 Iustificationem meam, quam coepi tenere, non deseram: neque enim reprehendit me cor meum in omni vita mea.
Es turēšos stipri pie savas taisnības un no tās neatlaidīšos; mana sirds mani nekož manu dienu pēc.
7 Sit ut impius, inimicus meus: et adversarius meus, quasi iniquus.
Manam ienaidniekam būs palikt par blēdi, un manam pretiniekam par netaisnu.
8 Quae est enim spes hypocritae si avare rapiat, et non liberet Deus animam eius?
Jo kāda ir blēdnieka cerība, kad Dievs atņem un aizrauj viņa dvēseli?
9 Numquid Deus audiet clamorem eius cum venerit super eum angustia?
Vai Dievs klausīs viņa saukšanu, kad viņam uznāk bēdas?
10 Aut poterit in Omnipotente delectari, et invocare Deum omni tempore?
Jeb vai viņš var prieku dabūt pie tā Visuvarenā, vai viņš Dievu var piesaukt ikkatrā laikā?
11 Docebo vos per manum Dei quae Omnipotens habeat, nec abscondam.
Es jums mācīšu, kāda ir Dieva roka; kāds tā Visuvarenā padoms, to negribu slēpt.
12 Ecce, vos omnes nostis, et quid sine causa vana loquimini?
Redzi, jūs visi to redzat, kāpēc tad jūs domājiet tukšas domas?
13 Haec est pars hominis impii apud Deum, et hereditas violentorum, quam ob Omnipotente suscipient.
Šī ir bezdievīga cilvēka alga pie Dieva un varas darītāju daļa, ko tie no tā Visuvarenā dabūs.
14 Si multiplicati fuerint filii eius, in gladio erunt, et nepotes eius non saturabuntur pane.
Ja tam daudz bērnu, tad zobens nāk pār tiem, un viņa pēcnākamie nepaēdīs maizes.
15 Qui reliqui fuerint ex eo, sepelientur in interitu, et viduae illius non plorabunt.
Viņa atlikušos mēris liek kapā, un viņa atraitnes nedabū raudāt.
16 Si comportaverit quasi terram argentum, et sicut lutum praeparaverit vestimenta:
Kad viņš naudu sakrāj kā pīšļus un drēbes sagādā kā mēslus,
17 Praeparabit quidem, sed iustus vestietur illis: et argentum innocens dividet.
Tad viņš gan sagādā, bet taisnie tās apvilks, un nenoziedzīgie dalīs to naudu.
18 Aedificavit sicut tinea domum suam, et sicut custos fecit umbraculum.
Viņš uztaisījis savu namu kā kode un kā gans uztaisa būdu.
19 Dives cum dormierit, nihil secum auferet: aperiet oculos suos, et nihil inveniet.
Bagāts tas apgūlās, un tad nekad vairs; viņš atdara savas acis, un nav vairs nekas.
20 Apprehendet eum quasi aqua inopia, nocte opprimet eum tempestas.
Bailība tam uzbrūk kā ūdens, naktī viņu aizrauj viesulis.
21 Tollet eum ventus urens, et auferet, et velut turbo rapiet eum de loco suo.
Austriņa vējš viņu aizrauj, ka tas aiziet, un aizpūš viņu no savas vietas.
22 Et mittet super eum, et non parcet: de manu eius fugiens fugiet.
(Dievs) šauj uz viņu un netaupa, no Viņa rokas tas bēg šurpu turpu.
23 Stringet super eum manus suas, et sibilabit super illum, intuens locum eius.
Par to sasit plaukstas un to aizsvilpo no viņa vietas.
