Job 16
1 Respondens autem Iob, dixit:
Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
2 Audivi frequenter talia, consolatores onerosi omnes vos estis.
Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
3 Numquid habebunt finem verba ventosa? aut aliquid tibi molestum est si loquaris?
Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
4 Poteram et ego similia vestri loqui: atque utinam esset anima vestra pro anima mea: Consolarer et ego vos sermonibus, et moverem caput meum super vos:
Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
5 Roborarem vos ore meo: et moverem labia mea, quasi parcens vobis.
Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
6 Sed quid agam? Si locutus fuero, non quiescet dolor meus: et si tacuero, non recedet a me.
Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
7 Nunc autem oppressit me dolor meus, et in nihilum redacti sunt omnes artus mei.
Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
8 Rugae meae testimonium dicunt contra me, et suscitatur falsiloquus adversus faciem meam contradicens mihi.
Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
9 Collegit furorem suum in me, et comminans mihi, infremuit contra me dentibus suis: hostis meus terribilibus oculis me intuitus est.
Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
10 Aperuerunt super me ora sua, et exprobrantes percusserunt maxillam meam, satiati sunt poenis meis.
Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
11 Conclusit me Deus apud iniquum, et manibus impiorum me tradidit.
Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
12 Ego ille quondam opulentus repente contritus sum: tenuit cervicem meam, confregit me, et posuit me sibi quasi in signum.
Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
13 Circumdedit me lanceis suis, convulneravit lumbos meos, non pepercit, et effudit in terra viscera mea.
Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
14 Concidit me vulnere super vulnus, irruit in me quasi gigas.
Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
15 Saccum consui super cutem meam, et operui cinere carnem meam.
Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
16 Facies mea intumuit a fletu, et palpebrae meae caligaverunt.
Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
17 Haec passus sum absque iniquitate manus meae, cum haberem mundas ad Deum preces.
Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
18 Terra ne operias sanguinem meum, neque inveniat in te locum latendi clamor meus.
Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
19 Ecce enim in caelo testis meus, et conscius meus in excelsis.
Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
20 Verbosi amici mei: ad Deum stillat oculus meus.
Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
21 Atque utinam sic iudicaretur vir cum Deo, quomodo iudicatur filius hominis cum collega suo.
Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
22 Ecce enim breves anni transeunt, et semitam, per quam non revertar, ambulo.
Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.
