Actuum Apostolorum 8
1 Saulus autem erat consentiens neci eius. Facta est autem in illa die persecutio magna in Ecclesia, quae erat Ierosolymis, et omnes dispersi sunt per regiones Iudaeae, et Samariae praeter Apostolos.
Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret to draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne tie apustuļi.
2 Curaverunt autem Stephanum viri timorati, et fecerunt planctum magnum super eum.
Un dievbijīgi vīri Stefanu paglabāja un viņu gauži nožēloja.
3 Saulus autem devastabat Ecclesiam per domos intrans, et trahens viros, ac mulieres, tradebat in custodiam.
Bet Sauls to draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā.
4 Igitur qui dispersi erant pertransibant, evangelizantes verbum Dei.
Tad nu tie izklīdinātie apkārt staigāja, to vārdu pasludinādami.
5 Philippus autem descendens in civitatem Samariae, praedicabant illis Christum.
Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja.
6 Intendebant autem turbae his, quae a Philippo dicebantur unanimiter audientes, et videntes signa quae faciebat.
Un tie ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami tās zīmes, ko viņš darīja;
7 Multi enim eorum, qui habebant spiritus immundos, clamantes voce magna exibant. Multi autem paralytici, et claudi curati sunt.
Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi melmeņu sērdzīgi(paralizēti) un tizli tapa dziedināti.
8 Factum est ergo gaudium magnum in illa civitate.
Un liela līksmība cēlās tai pilsētā.
9 Vir autem quidam nomine Simon, qui ante fuerat in civitate magus, seducens gentem Samariae, dicens se esse aliquem magnum:
Un kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, tai pilsētā līdz tam bija darbojies ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcinājis sacīdams, ka esot liels vīrs;
10 cui auscultabant omnes a minimo usque ad maximum, dicentes: Hic est virtus Dei, quae vocatur magna.
Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.”
11 Attendebant autem eum: propter quod multo tempore magicis suis dementasset eos.
Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis.
12 Cum vero credidissent Philippo evangelizanti de regno Dei, in nomine Iesu Christi baptizabantur viri, ac mulieres.
Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja to evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas.
13 Tunc Simon et ipse credidit: et cum baptizatus esset, adhaerebat Philippo. Videns etiam signa, et virtutes maximas fieri, stupens admirabatur.
Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās.
14 Cum autem audissent Apostoli, qui erant Ierosolymis, quod recepisset Samaria verbum Dei, miserunt ad eos Petrum, et Ioannem:
Bet tie apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni.
15 Qui cum venissent, oraverunt pro ipsis ut acciperent Spiritum sanctum:
Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu.
16 Nondum enim in quemquam illorum venerat, sed baptizati tantum erant in nomine Domini Iesu.
Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.
17 Tunc imponebant manus super illos, et accipiebant Spiritum sanctum.
Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu.
18 Cum vidisset autem Simon quia per impositionem manus Apostolorum daretur Spiritus sanctus, obtulit eis pecuniam,
Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu,
19 dicens: Date et mihi hanc potestatem, ut cuicumque imposuero manus, accipiat Spiritum sanctum. Petrus autem dixit ad eum:
Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.”
20 Pecunia tua tecum sit in perditionem: quoniam donum Dei existimasti pecunia possideri.
Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt.
21 Non est tibi pars, neque sors in sermone isto. cor enim tuum non est rectum coram Deo.
Tev nav daļas nedz mantošanas pie šā vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.
22 Poenitentiam itaque age ab hac nequitia tua: et roga Deum, si forte remittatur tibi haec cogitatio cordis tui.
Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, vai šis tavas sirds nodoms tev varētu tapt piedots;
23 In felle enim amaritudinis, et obligatione iniquitatis video te esse.
Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.”
24 Respondens autem Simon, dixit: Precamini vos pro me ad Dominum, ut nihil veniat super me horum, quae dixistis.
Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk, ko jūs esat runājuši.”
25 Et illi quidem testificati, et locuti verbum Domini, redibant Ierosolymam, et multis regionibus Samaritanorum evangelizabant.
Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evanģēliju daudz Samarijas miestos.
26 Angelus autem Domini locutus est ad Philippum, dicens: Surge, et vade contra meridianum ad viam, quae descendit ab Ierusalem in Gazam: haec est deserta.
Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi uz to ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.”
27 Et surgens abiit. Et ecce vir Aethiops, eunuchus, potens Candacis Reginae Aethiopum, qui erat super omnes gazas eius: venerat adorare in Ierusalem:
Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, viens Moru vīrs, Kandaces, Moru zemes ķēniņienes, kambarjunkurs un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi, Dievu pielūgt.
28 et revertebatur sedens super currum suum, legensque Isaiam prophetam.
Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
29 Dixit autem Spiritus Philippo: Accede, et adiunge te ad currum istum.
Un Tas Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.”
30 Accurrens autem Philippus, audivit eum legentem Isaiam prophetam, et dixit: Putasne intelligis quae legis?
Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”
31 Qui ait: Et quomodo possum, si non aliquis ostenderit mihi? Rogavitque Philippum ut ascenderet, et sederet secum.
Bet tas sacīja: “Kā lai to varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie tā piesēstos.
32 Locus autem Scripturae, quem legebat, erat hic: Tamquam ovis ad occisionem ductus est: et sicut agnus coram tondente se, sine voce, sic non aperuit os suum.
Un tas rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš savu muti neatdara.
33 In humilitate iudicium eius sublatum est. Generationem eius quis enarrabit, quoniam tolletur de terra vita eius?
Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.”
34 Respondens autem eunuchus Philippo, dixit: Obsecro te, de quo Propheta dicit hoc? de se, an de alio aliquo?
Un tas kambarjunkurs atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko tas pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?”
35 Aperiens autem Philippus os suum, et incipiens a Scriptura ista, evangelizavit illi Iesum.
Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja to evaņģēliju no Jēzus.
36 Et dum irent per viam, venerunt ad quamdam aquam: et ait Eunuchus: Ecce aqua, quid prohibet me baptizari?
Un to ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un tas kambarjunkurs sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?”
37 Dixit autem Philippus: Si credis ex toto corde, licet. Et respondens ait: Credo, Filium Dei esse Iesum Christum.
Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”
38 Et iussit stare currum: et descenderunt uterque in aquam, Philippus et Eunuchus, et baptizavit eum.
Un viņš pavēlēja, tos ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā tas kambarjunkurs, un viņš to kristīja.
39 Cum autem ascendissent de aqua, Spiritus Domini rapuit Philippum, et amplius non vidit eum Eunuchus. Ibat autem per viam suam gaudens.
Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un tas kambarjunkurs viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu.
40 Philippus autem inventus est in Azoto, et pertransiens evangelizabat civitatibus cunctis, donec veniret Caesaream.
Bet Filips atradās Ašdodā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju.
