Psalmorum 17
1 Oratio David. Exaudi, Domine, justitiam meam; intende deprecationem meam. Auribus percipe orationem meam, non in labiis dolosis.
Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām.
2 De vultu tuo judicium meum prodeat; oculi tui videant æquitates.
No tava vaiga lai nāk mana tiesa; tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība.
3 Probasti cor meum, et visitasti nocte; igne me examinasti, et non est inventa in me iniquitas.
Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt.
4 Ut non loquatur os meum opera hominum: propter verba labiorum tuorum, ego custodivi vias duras.
Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.
5 Perfice gressus meos in semitis tuis, ut non moveantur vestigia mea.
Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.
6 Ego clamavi, quoniam exaudisti me, Deus; inclina aurem tuam mihi, et exaudi verba mea.
Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu.
7 Mirifica misericordias tuas, qui salvos facis sperantes in te.
Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tvērās pie Tavas labās rokas.
8 A resistentibus dexteræ tuæ custodi me ut pupillam oculi. Sub umbra alarum tuarum protege me
Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani savu spārnu pavēnī
9 a facie impiorum qui me afflixerunt. Inimici mei animam meam circumdederunt;
No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās.
10 adipem suum concluserunt: os eorum locutum est superbiam.
Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni.
11 Projicientes me nunc circumdederunt me; oculos suos statuerunt declinare in terram.
Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes.
12 Susceperunt me sicut leo paratus ad prædam, et sicut catulus leonis habitans in abditis.
Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies.
13 Exsurge, Domine: præveni eum, et supplanta eum: eripe animam meam ab impio; frameam tuam
Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā,
14 ab inimicis manus tuæ. Domine, a paucis de terra divide eos in vita eorum; de absconditis tuis adimpletus est venter eorum. Saturati sunt filiis, et dimiserunt reliquias suas parvulis suis.
No tiem ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem.
15 Ego autem in justitia apparebo conspectui tuo; satiabor cum apparuerit gloria tua.
Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja.
