Psalmorum 147
1 Alleluja. Laudate Dominum, quoniam bonus est psalmus; Deo nostro sit jucunda, decoraque laudatio.
Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās.
2 Ædificans Jerusalem Dominus, dispersiones Israëlis congregabit:
Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti.
3 qui sanat contritos corde, et alligat contritiones eorum;
Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.
4 qui numerat multitudinem stellarum, et omnibus eis nomina vocat.
Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam.
5 Magnus Dominus noster, et magna virtus ejus, et sapientiæ ejus non est numerus.
Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama.
6 Suscipiens mansuetos Dominus; humilians autem peccatores usque ad terram.
Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei.
7 Præcinite Domino in confessione; psallite Deo nostro in cithara.
Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm!
8 Qui operit cælum nubibus, et parat terræ pluviam; qui producit in montibus fœnum, et herbam servituti hominum;
Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem;
9 qui dat jumentis escam ipsorum, et pullis corvorum invocantibus eum.
Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc.
10 Non in fortitudine equi voluntatem habebit, nec in tibiis viri beneplacitum erit ei.
Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli.
11 Beneplacitum est Domino super timentes eum, et in eis qui sperant super misericordia ejus.
Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību.
12 Alleluja. Lauda, Jerusalem, Dominum; lauda Deum tuum, Sion.
Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna.
13 Quoniam confortavit seras portarum tuarum; benedixit filiis tuis in te.
Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā.
14 Qui posuit fines tuos pacem, et adipe frumenti satiat te.
Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem.
15 Qui emittit eloquium suum terræ: velociter currit sermo ejus.
Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos.
16 Qui dat nivem sicut lanam; nebulam sicut cinerem spargit.
Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus.
17 Mittit crystallum suam sicut buccellas: ante faciem frigoris ejus quis sustinebit?
Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma?
18 Emittet verbum suum, et liquefaciet ea; flabit spiritus ejus, et fluent aquæ.
Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek.
19 Qui annuntiat verbum suum Jacob, justitias et judicia sua Israël.
Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,
20 Non fecit taliter omni nationi, et judicia sua non manifestavit eis. Alleluja.
Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja!
