Lamentationes 5
1 Recordare, Domine, quid acciderit nobis; intuere et respice opprobrium nostrum.
Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu.
2 Hæreditas nostra versa est ad alienos, domus nostræ ad extraneos.
Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem.
3 Pupilli facti sumus absque patre, matres nostræ quasi viduæ.
Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
4 Aquam nostram pecunia bibimus; ligna nostra pretio comparavimus.
Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu.
5 Cervicibus nostris minabamur, lassis non dabatur requies.
Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav.
6 Ægypto dedimus manum et Assyriis, ut saturaremur pane.
Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst.
7 Patres nostri peccaverunt, et non sunt: et nos iniquitates eorum portavimus.
Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.
8 Servi dominati sunt nostri: non fuit qui redimeret de manu eorum.
Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām.
9 In animabus nostris afferebamus panem nobis, a facie gladii in deserto.
Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā.
10 Pellis nostra quasi clibanus exusta est, a facie tempestatum famis.
Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada.
11 Mulieres in Sion humiliaverunt, et virgines in civitatibus Juda.
Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās.
12 Principes manu suspensi sunt; facies senum non erubuerunt.
Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā.
13 Adolescentibus impudice abusi sunt, et pueri in ligno corruerunt.
Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami.
14 Senes defecerunt de portis, juvenes de choro psallentium.
Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām.
15 Defecit gaudium cordis nostri; versus est in luctum chorus noster.
Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām.
16 Cecidit corona capitis nostri: væ nobis, quia peccavimus!
Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši!
17 Propterea mœstum factum est cor nostrum; ideo contenebrati sunt oculi nostri,
Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas;
18 propter montem Sion quia disperiit; vulpes ambulaverunt in eo.
Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā.
19 Tu autem, Domine, in æternum permanebis, solium tuum in generationem et generationem.
Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem.
20 Quare in perpetuum oblivisceris nostri, derelinques nos in longitudine dierum?
Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt?
21 Converte nos, Domine, ad te, et convertemur; innova dies nostros, sicut a principio.
Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos.
22 Sed projiciens repulisti nos: iratus es contra nos vehementer.
Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?
