Job 36
1 Addens quoque Eliu, hæc locutus est:
Un Elihus vēl runāja un sacīja:
2 Sustine me paululum, et indicabo tibi: adhuc enim habeo quod pro Deo loquar.
Pagaidi man vēl maķenīt, es tev mācīšu, jo no Dieva puses vēl kas jāsaka.
3 Repetam scientiam meam a principio, et operatorem meum probabo justum.
Es meklēšu savu atzīšanu no tālienes un gādāšu savam radītājam taisnību.
4 Vere enim absque mendacio sermones mei, et perfecta scientia probabitur tibi.
Jo tiešām, mana valoda nav meli; tavā priekšā ir, kam atzīšanas netrūkst.
5 Deus potentes non abjicit, cum et ipse sit potens:
Redzi, Dievs ir varens un tomēr neatmet, Viņš ir varens gudrības spēkā.
6 sed non salvat impios, et judicium pauperibus tribuit.
Viņš bezdievīgam neliek dzīvot, un bēdīgam nes tiesu.
7 Non auferet a justo oculos suos: et reges in solio collocat in perpetuum, et illi eriguntur.
Viņš nenovērš savas acis no taisnā, bet pie ķēniņiem uz goda krēsla, tur Viņš tiem liek sēdēt mūžam, ka top paaugstināti.
8 Et si fuerint in catenis, et vinciantur funibus paupertatis,
Un kur cietuma ļaudis ir ķēdēs un top turēti bēdu saitēs,
9 indicabit eis opera eorum, et scelera eorum, quia violenti fuerunt.
Tur Viņš tiem dara zināmu viņu darbu un viņu pārkāpumus, ka cēlušies lepnībā.
10 Revelabit quoque aurem eorum, ut corripiat: et loquetur, ut revertantur ab iniquitate.
Viņš tiem atdara ausi mācībai, un saka, lai atgriežas no netaisnības.
11 Si audierint et observaverint, complebunt dies suos in bono, et annos suos in gloria:
Ja tie nu klausa un Viņam kalpo, tad tie pavada savas dienas labumā un savus gadus laimē.
12 si autem non audierint, transibunt per gladium, et consumentur in stultitia.
Un ja tie neklausa, tad tie krīt caur zobenu un mirst bez atzīšanas.
13 Simulatores et callidi provocant iram Dei, neque clamabunt cum vincti fuerint.
Bet kam neskaidra sirds, tie kurn, tie nepiesauc, kad Viņš tos saistījis.
14 Morietur in tempestate anima eorum, et vita eorum inter effeminatos.
Tā tad viņu dvēsele mirst jaunībā, un viņu dzīvība paiet ar mauciniekiem.
15 Eripiet de angustia sua pauperem, et revelabit in tribulatione aurem ejus.
Bet bēdīgo Viņš izpestī viņa bēdās, un atver viņa ausis bēdu laikā.
16 Igitur salvabit te de ore angusto latissime, et non habente fundamentum subter se: requies autem mensæ tuæ erit plena pinguedine.
Tāpat Viņš tevi izraus no bēdu rīkles uz klaju vietu, kur bēdu nav, un tavs galds būs pilns ar treknumu.
17 Causa tua quasi impii judicata est: causam judiciumque recipies.
Bet ja tu esi pilns bezdievīgas tiesāšanās, tad tiesa un sodība tevi ķers.
18 Non te ergo superet ira ut aliquem opprimas: nec multitudo donorum inclinet te.
Lai sirds rūgtums tev jel neskubina zaimot, un tā lielā pārbaudīšana lai tevi nenovērš.
19 Depone magnitudinem tuam absque tribulatione, et omnes robustos fortitudine.
Vai tu ar brēkšanu no bēdām tiksi vaļā, vai cīnīdamies ar visu spēku?
20 Ne protrahas noctem, ut ascendant populi pro eis.
Neilgojies pēc tās nakts, kas noceļ tautas no savas vietas.
21 Cave ne declines ad iniquitatem: hanc enim cœpisti sequi post miseriam.
Sargies, negriezies pie netaisnības, jo tā tev vairāk patīk nekā pacietība.
22 Ecce Deus excelsus in fortitudine sua, et nullus ei similis in legislatoribus.
Redzi, Dievs ir augsts savā spēkā; kur ir tāds mācītājs, kā Viņš?
23 Quis poterit scrutari vias ejus? aut quis potest ei dicere: Operatus es iniquitatem?
Kas Viņam raudzīs uz Viņa ceļu, vai kas uz Viņu sacīs: Tu dari netaisnību?
24 Memento quod ignores opus ejus, de quo cecinerunt viri.
Piemini, ka arī tu paaugstini Viņa darbu, par ko ļaudis dzied.
25 Omnes homines vident eum: unusquisque intuetur procul.
Visi ļaudis to skatās ar prieku, cilvēks to ierauga no tālienes.
26 Ecce Deus magnus vincens scientiam nostram: numerus annorum ejus inæstimabilis.
Redzi, Dievs ir augsts un neizmanāms, Viņa gadu pulku nevar izdibināt.
27 Qui aufert stillas pluviæ, et effundit imbres ad instar gurgitum,
Viņš savelk ūdens lāsītes, un lietus līst no viņa miglas.
28 qui de nubibus fluunt quæ prætexunt cuncta desuper.
Tas līst no padebešiem un pil uz daudz cilvēkiem.
29 Si voluerit extendere nubes quasi tentorium suum,
Vai var izprast, kā padebeši izplešas, un kā Viņa dzīvoklis rīb?
30 et fulgurare lumine suo desuper, cardines quoque maris operiet.
Redzi, Viņš ģērbjas zibeņu spīdumā un apklājās ar jūras dziļumiem.
31 Per hæc enim judicat populos, et dat escas multis mortalibus.
Jo tā Viņš soda tautas un dod barības papilnam.
32 In manibus abscondit lucem, et præcepit ei ut rursus adveniat.
Viņa abējās rokās spīdumi, un Viņš tiem rāda, kur lai sper.
33 Annuntiat de ea amico suo, quod possessio ejus sit, et ad eam possit ascendere.
Pērkona balss sludina Viņu nākam, un ganāmi pulki, ka Viņš tuvu.
