Job 23
1 Respondens autem Job, ait:
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 Nunc quoque in amaritudine est sermo meus, et manus plagæ meæ aggravata est super gemitum meum.
Vēl šodien man jātiepjas manās vaimanās, tā roka uz manis ir smagāka, nekā manas nopūtas.
3 Quis mihi tribuat ut cognoscam et inveniam illum, et veniam usque ad solium ejus?
Ak kaut es Viņu zinātu atrast un varētu aiztikt līdz Viņa krēslam.
4 Ponam coram eo judicium, et os meum replebo increpationibus:
Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību.
5 ut sciam verba quæ mihi respondeat, et intelligam quid loquatur mihi.
Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:
6 Nolo multa fortitudine contendat mecum, nec magnitudinis suæ mole me premat.
Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.
7 Proponat æquitatem contra me, et perveniat ad victoriam judicium meum.
Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.
8 Si ad orientem iero, non apparet; si ad occidentem, non intelligam eum.
Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.
9 Si ad sinistram, quid agam? non apprehendam eum; si me vertam ad dexteram, non videbo illum.
Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.
10 Ipse vero scit viam meam, et probavit me quasi aurum quod per ignem transit.
Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts.
11 Vestigia ejus secutus est pes meus: viam ejus custodivi, et non declinavi ex ea.
Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.
12 A mandatis labiorum ejus non recessi, et in sinu meo abscondi verba oris ejus.
No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.
13 Ipse enim solus est, et nemo avertere potest cogitationem ejus: et anima ejus quodcumque voluit, hoc fecit.
Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara.
14 Cum expleverit in me voluntatem suam, et alia multa similia præsto sunt ei.
Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.
15 Et idcirco a facie ejus turbatus sum, et considerans eum, timore sollicitor.
Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.
16 Deus mollivit cor meum, et Omnipotens conturbavit me.
Tas stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un tas Visuvarenais mani iztrūcinājis.
17 Non enim perii propter imminentes tenebras, nec faciem meam operuit caligo.
Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.
