Job 10
1 Tædet animam meam vitæ meæ; dimittam adversum me eloquium meum: loquar in amaritudine animæ meæ.
Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
2 Dicam Deo: Noli me condemnare; indica mihi cur me ita judices.
Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
3 Numquid bonum tibi videtur, si calumnieris me, et opprimas me opus manuum tuarum, et consilium impiorum adjuves?
Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
4 Numquid oculi carnei tibi sunt? aut sicut videt homo, et tu videbis?
Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
5 Numquid sicut dies hominis dies tui, et anni tui sicut humana sunt tempora,
Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
6 ut quæras iniquitatem meam, et peccatum meum scruteris,
Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
7 et scias quia nihil impium fecerim, cum sit nemo qui de manu tua possit eruere?
Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
8 Manus tuæ fecerunt me, et plasmaverunt me totum in circuitu: et sic repente præcipitas me?
Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
9 Memento, quæso, quod sicut lutum feceris me, et in pulverem reduces me.
Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
10 Nonne sicut lac mulsisti me, et sicut caseum me coagulasti?
Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
11 Pelle et carnibus vestisti me; ossibus et nervis compegisti me.
Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
12 Vitam et misericordiam tribuisti mihi, et visitatio tua custodivit spiritum meum.
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
13 Licet hæc celes in corde tuo, tamen scio quia universorum memineris.
Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
14 Si peccavi, et ad horam pepercisti mihi, cur ab iniquitate mea mundum me esse non pateris?
Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
15 Et si impius fuero, væ mihi est; et si justus, non levabo caput, saturatus afflictione et miseria.
Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
16 Et propter superbiam quasi leænam capies me, reversusque mirabiliter me crucias.
Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
17 Instauras testes tuos contra me, et multiplicas iram tuam adversum me, et pœnæ militant in me.
Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
18 Quare de vulva eduxisti me? qui utinam consumptus essem, ne oculus me videret.
Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
19 Fuissem quasi non essem, de utero translatus ad tumulum.
Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
20 Numquid non paucitas dierum meorum finietur brevi? dimitte ergo me, ut plangam paululum dolorem meum,
Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
21 antequam vadam, et non revertar, ad terram tenebrosam, et opertam mortis caligine:
Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
22 terram miseriæ et tenebrarum, ubi umbra mortis et nullus ordo, sed sempiternus horror inhabitat.
Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
