Isaiæ 42
1 Ecce servus meus, suscipiam eum: electus meus, complacuit sibi in illo anima mea: dedi spiritum meum super eum, iudicium Gentibus proferet.
Redzi, Tas ir Mans kalps, kam Es palīdzu, Manis izredzēts, pie kā Manai dvēselei labs prāts. Es savu Garu esmu licis uz Viņu, tautām iznest tiesu.
2 Non clamabit, neque accipiet personam, nec audietur vox eius foris.
Viņš nebrēks nedz pacels Savu balsi, un Viņa balsi nedzirdēs pa ielām.
3 Calamum quassatum non conteret, et linum fumigans non extinguet: in veritate educet iudicium.
Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs un kvēlošu dakti Viņš neizdzēsīs, Viņš tiesu nesīs ar patiesību.
4 Non erit tristis, neque turbulentus, donec ponat in terra iudicium: et legem eius insulæ expectabunt.
Viņš nenogurs un nesalūzīs, kamēr iecels tiesu virs zemes, un jūras salas cerēs uz Viņa bauslību.
5 Hæc dicit Dominus Deus creans cælos, et extendens eos: formans terram, et quæ germinant ex ea: dans flatum populo, qui est super eam, et spiritum calcantibus eam.
Tā saka Dievs, Tas Kungs, kas debesis radījis un izplāta, kas zemi izklājis ar viņas augļiem, kas dvašu dod tiem ļaudīm, kas tur mīt, un garu tiem, kas virs tās staigā.
6 Ego Dominus vocavi te in iustitia, et apprehendi manum tuam, et servavi te. Et dedi te in fœdus populi, in lucem Gentium:
“Es Tas Kungs Tevi esmu aicinājis iekš taisnības un Tevi satveru pie Tavas rokas un Tevi pasargāju un Tevi ieceļu par derību ļaudīm, par gaišumu pagāniem,
7 Ut aperires oculos cæcorum, et educeres de conclusione vinctum, de domo carceris sedentes in tenebris.
Atvērt akliem acis un saistītos izvest no cietuma un no cietuma nama tos, kas sēž tumsībā.
8 Ego Dominus, hoc est nomen meum: gloriam meam alteri non dabo, et laudem meam sculptilibus.
Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans vārds, un Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.
9 Quæ prima fuerunt, ecce venerunt: nova quoque ego annuncio: antequam oriantur, audita vobis faciam.
Redzi, kas papriekš sludināts, tas ir noticis, un jaunu Es stāstu; pirms tas izplaukst, Es jums to dodu dzirdēt.”
10 Cantate Domino canticum novum, laus eius ab extremis terræ: qui descenditis in mare, et plenitudo eius, insulæ, et habitatores earum.
Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, Viņa slavu no zemes galiem; jūras braucēji ar viņas pilnumu, salas ar saviem iedzīvotājiem.
11 Sublevetur desertum, et civitates eius: in domibus habitabit Cedar: laudate habitatores Petræ, de vertice montium clamabunt.
Tuksnesis un viņa pilsētas lai paceļ balsi, un ciemi, kur Ķedars dzīvo; lai gavilē, kas dzīvo klints kalnos, lai tie sauc no kalnu galiem.
12 Ponent Domino gloriam, et laudem eius in insulis nunciabunt.
Lai Tam Kungam dod godu un lai pasludina Viņa slavu salās.
13 Dominus sicut fortis egredietur, sicut vir præliator suscitabit zelum: vociferabitur, et clamabit: super inimicos suos confortabitur.
Tas Kungs iziet kā varonis, kā karavīrs Viņš iekarsis dusmās; Viņš sauc, Viņš kliedz, Saviem ienaidniekiem Viņš rādās varens.
14 Tacui semper, silui, patiens fui, sicut parturiens loquar: dissipabo, et absorbebo simul.
Sen laiku Es esmu klusu cietis, esmu klusu bijis un savaldījies. Bet nu Es brēkšu, kā sieva, kas dzemdē, elzdams un pūzdams ar varu.
15 Desertos faciam montes, et colles, et omne gramen eorum exiccabo: et ponam flumina in insulas, et stagna arefaciam.
Es postīšu kalnus un pakalnus un likšu sakalst visam viņu zaļumam un darīšu upes par salām, un izžāvēšu ezerus.
16 Et ducam cæcos in viam, quam nesciunt, et in semitis, quas ignoraverunt, ambulare eos faciam: ponam tenebras coram eis in lucem, et prava in recta: hæc verba feci eis, et non dereliqui eos.
Un Es vadīšu aklus pa ceļu, ko tie nav zinājuši, Es tiem likšu staigāt pa tekām, ko tie nav pazinuši, Es darīšu tumsību priekš viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenumu. Tā Es darīšu un tos neatstāšu.
17 Conversi sunt retrorsum: confundantur confusione qui confidunt in sculptili, qui dicunt conflatili: Vos dii nostri.
Bet atpakaļ būs griezties un palikt visiem kaunā, kas paļaujas uz elkiem un saka uz lietām bildēm: Jūs esat mūsu dievi.
18 Surdi audite, et cæci intuemini ad videndum.
Klausāties, kurlie, un skatāties, aklie, un redziet.
19 Quis cæcus, nisi servus meus? et surdus, nisi ad quem nuncios meos misi? quis cæcus, nisi qui venundatus est? et quis cæcus, nisi servus Domini?
Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Tas mīļais, un tik akls kā Tā Kunga kalps?
20 Qui vides multa, nonne custodies? qui apertas habes aures, nonne audies?
Tu esi daudz redzējis, bet neesi ievērojis, ausis atdarījis, bet viņš nedzird.
21 Et Dominus voluit ut sanctificaret eum, et magnificaret legem, et extolleret.
Tam Kungam bija labs prāts Savas taisnības dēļ, dot lielu un augstu bauslību.
22 Ipse autem populus direptus, et vastatus: laqueus iuvenum omnes, et in domibus carcerum absconditi sunt: facti sunt in rapinam, nec est qui eruat: in direptionem, nec est qui dicat: Redde.
Bet tie ir postīti un aplaupīti ļaudis, visi saistīti alās un apslēpti cietuma namos, tie ir palikuši par laupījumu, un nav neviena, kas tos izglābj, par postījumu, un nav neviena, kas saka: Atdod atpakaļ.
23 Quis est in vobis qui audiat hoc, attendat et auscultet futura?
Kas jūsu starpā to liek vērā, kas uzmana un klausās, kas pēc būs?
24 Quis dedit in direptionem Iacob, et Israel vastantibus? nonne Dominus ipse, cui peccavimus? Et noluerunt in viis eius ambulare, et non audierunt legem eius.
Kas Jēkabu nodeva uz postu un Israēli laupītājiem? Vai ne Tas Kungs, pret ko esam grēkojuši? - Jo tie negribēja staigāt Viņa ceļos un neklausīja Viņa bauslībai.
25 Et effudit super eum indignationem furoris sui, et forte bellum, et combussit eum in circuitu, et non cognovit: et succendit eum, et non intellexit.
Tāpēc Viņš pār tiem ir izgāzis Savas dusmības bardzību un kara briesmas, ka visapkārt dega; bet tie to neatzina, - un Viņš tos iededzināja, bet tie to neņēma pie sirds.
