Proverbiorum 1
1 Parabolæ Salomonis, filii David, regis Israel.
Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
2 Ad sciendam sapientiam, et disciplinam:
Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
3 ad intelligenda verba prudentiæ: et suscipiendam eruditionem doctrinæ, iustitiam, et iudicium, et æquitatem:
Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
4 ut detur parvulis astutia, adolescenti scientia, et intellectus.
Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
5 Audiens, sapiens sapientior erit: et intelligens gubernacula possidebit.
Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
6 Animadvertet parabolam, et interpretationem, verba sapientum, et ænigmata eorum.
Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
7 Timor Domini principium sapientiæ. Sapientiam, atque doctrinam stulti despiciunt.
Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
8 Audi, fili mi, disciplinam patris tui, et ne dimittas legem matris tuæ:
Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
9 ut addatur gratia capiti tuo, et torques collo tuo.
Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
10 Fili mi, si te lactaverint peccatores, ne acquiescas eis.
Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
11 Si dixerint: Veni nobiscum, insidiemur sanguini, abscondamus tendiculas contra insontem frustra:
Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. (Sheol h7585)
13 Omnem pretiosam substantiam reperiemus, implebimus domos nostras spoliis.
Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
14 Sortem mitte nobiscum, marsupium unum sit omnium nostrum.
Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
15 Fili mi, ne ambules cum eis, prohibe pedem tuum a semitis eorum.
Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
16 Pedes enim illorum ad malum currunt, et festinant ut effundant sanguinem.
Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
17 Frustra autem iacitur rete ante oculos pennatorum.
Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
18 Ipsi quoque contra sanguinem suum insidiantur, et moliuntur fraudes contra animas suas.
Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
19 Sic semitæ omnis avari, animas possidentium rapiunt.
Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
20 Sapientia foris prædicat, in plateis dat vocem suam:
Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
21 in capite turbarum clamitat, in foribus portarum urbis profert verba sua, dicens:
Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
22 Usquequo parvuli diligitis infantiam, et stulti ea, quæ sibi sunt noxia, cupient, et imprudentes odibunt scientiam?
Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
23 Convertimini ad correptionem meam: en proferam vobis spiritum meum, et ostendam vobis verba mea.
Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
24 Quia vocavi, et renuistis: extendi manum meam, et non fuit qui aspiceret.
Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
25 Despexistis omne consilium meum, et increpationes meas neglexistis.
Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
26 Ego quoque in interitu vestro ridebo, et subsannabo, cum vobis id, quod timebatis, advenerit.
Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
27 Cum irruerit repentina calamitas, et interitus quasi tempestas ingruerit: quando venerit super vos tribulatio, et angustia:
Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
28 Tunc invocabunt me, et non exaudiam: mane consurgent, et non invenient me:
Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
29 eo quod exosam habuerint disciplinam, et timorem Domini non susceperint,
Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
30 nec acquieverint consilio meo, et detraxerint universæ correptioni meæ.
Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
31 Comedent igitur fructus viæ suæ, suisque consiliis saturabuntur.
Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
32 Aversio parvulorum interficiet eos, et prosperitas stultorum perdet illos.
Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
33 Qui autem me audierit, absque terrore requiescet, et abundantia perfruetur, timore malorum sublato.
Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.
