Job 14
1 Homo natus de muliere, brevi vivens tempore, repletur multis miseriis.
Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
2 Qui quasi flos egreditur et conteritur, et fugit velut umbra, et numquam in eodem statu permanet.
Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
3 Et dignum ducis super huiuscemodi aperire oculos tuos, et adducere eum tecum in iudicium?
Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
4 Quis potest facere mundum de immundo conceptum semine? nonne tu qui solus es?
Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
5 Breves dies hominis sunt: numerus mensium eius apud te est: constituisti terminos eius, qui præteriri non poterunt.
Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
6 Recede paululum ab eo, ut quiescat, donec optata veniat, sicut mercenarii, dies eius.
Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
7 Lignum habet spem: si præcisum fuerit, rursum virescit, et rami eius pullulant.
Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
8 Si senuerit in terra radix eius, et in pulvere emortuus fuerit truncus illius,
Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
9 Ad odorem aquæ germinabit, et faciet comam quasi cum primum plantatum est:
Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
10 Homo vero cum mortuus fuerit, et nudatus atque consumptus, ubi quæso est?
Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
11 Quomodo si recedant aquæ de mari, et fluvius vacuefactus arescat:
Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
12 Sic homo cum dormierit, non resurget, donec atteratur cælum, non evigilabit, nec consurget de somno suo.
Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
13 Quis mihi hoc tribuat, ut in inferno protegas me, et abscondas me, donec pertranseat furor tuus, et constituas mihi tempus, in quo recorderis mei? (Sheol h7585)
Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol h7585)
14 Putasne mortuus homo rursum vivat? cunctis diebus, quibus nunc milito, expecto donec veniat immutatio mea.
Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
15 Vocabis me, et ego respondebo tibi: operi manuum tuarum porriges dexteram.
Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
16 Tu quidem gressus meos dinumerasti, sed parce peccatis meis.
Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
17 Signasti quasi in sacculo delicta mea, sed curasti iniquitatem meam.
Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
18 Mons cadens defluit, et saxum transfertur de loco suo.
Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
19 Lapides excavant aquæ, et alluvione paulatim terra consumitur: et hominem ergo similiter perdes.
Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
20 Roborasti eum paululum ut in perpetuum transiret: immutabis faciem eius, et emittes eum.
Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
21 Sive nobiles fuerint filii eius, sive ignobiles, non intelliget.
Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
22 Attamen caro eius dum vivet dolebit, et anima illius super semetipso lugebit.
Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.
