Psalmorum 51
1 In finem. Psalmus David, cum venit ad eum Nathan propheta, quando intravit ad Bethsabee. [Miserere mei, Deus, secundum magnam misericordiam tuam; et secundum multitudinem miserationum tuarum, dele iniquitatem meam.
Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Kad pravietis Nātans pie viņa nāca, kad viņš bija gājis pie Batsebas. Apžēlojies par mani, ak Dievs, pēc Savas žēlastības, izdeldē manus pārkāpumus pēc Savas lielās sirdsžēlastības!
2 Amplius lava me ab iniquitate mea, et a peccato meo munda me.
Mazgā mani labi no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem.
3 Quoniam iniquitatem meam ego cognosco, et peccatum meum contra me est semper.
Jo es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir manā priekšā vienmēr.
4 Tibi soli peccavi, et malum coram te feci; ut justificeris in sermonibus tuis, et vincas cum judicaris.
Tev vienam es esmu grēkojis un ļaunu darījis priekš Tavām acīm, ka Tu palieci taisns Savos vārdos un šķīsts Savā tiesā.
5 Ecce enim in iniquitatibus conceptus sum, et in peccatis concepit me mater mea.
Redzi, noziedzībā esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ieņēmusi.
6 Ecce enim veritatem dilexisti; incerta et occulta sapientiæ tuæ manifestasti mihi.
Redzi, tev patīk sirds patiesība, tad dari man zināmu to apslēpto gudrību.
7 Asperges me hyssopo, et mundabor; lavabis me, et super nivem dealbabor.
Šķīstī mani no grēkiem ar īzapu, ka topu šķīsts, mazgā mani, ka topu baltāks nekā sniegs.
8 Auditui meo dabis gaudium et lætitiam, et exsultabunt ossa humiliata.
Liec man dzirdēt prieku un līksmību, ka tie kauli līksmojās, ko Tu esi satriecis.
9 Averte faciem tuam a peccatis meis, et omnes iniquitates meas dele.
Apslēp Savu vaigu no maniem grēkiem un deldē visu manu noziegumu.
10 Cor mundum crea in me, Deus, et spiritum rectum innova in visceribus meis.
Radi iekš manis, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno iekš manis pastāvīgu garu.
11 Ne projicias me a facie tua, et spiritum sanctum tuum ne auferas a me.
Nemet mani nost no Sava vaiga, un neatņem no manis Savu Svēto Garu.
12 Redde mihi lætitiam salutaris tui, et spiritu principali confirma me.
Atdod man atkal Savas pestīšanas prieku, un uzturi mani ar labprātīgu garu.
13 Docebo iniquos vias tuas, et impii ad te convertentur.
Tad es mācīšu pārkāpējiem Tavus ceļus, ka grēcinieki pie Tevis atgriežas.
14 Libera me de sanguinibus, Deus, Deus salutis meæ, et exsultabit lingua mea justitiam tuam.
Izglābi mani no asins vainām, ak Dievs, tu Dievs mans Pestītājs; tad mana mēle slavēs Tavu taisnību.
15 Domine, labia mea aperies, et os meum annuntiabit laudem tuam.
Kungs, atdari manas lūpas, tad mana mute izteiks Tavu slavu.
16 Quoniam si voluisses sacrificium, dedissem utique; holocaustis non delectaberis.
Jo Tev netīk upuris, citādi es to gribētu dot, dedzināms upuris Tev nepatīk.
17 Sacrificium Deo spiritus contribulatus; cor contritum et humiliatum, Deus, non despicies.
Dieva upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi.
18 Benigne fac, Domine, in bona voluntate tua Sion, ut ædificentur muri Jerusalem.
Dari labu Ciānai pēc Savas labprātības, uztaisi Jeruzālemes mūrus.
19 Tunc acceptabis sacrificium justitiæ, oblationes et holocausta; tunc imponent super altare tuum vitulos.]
Tad Tev patiks taisnības upuri, dedzināmais un visa(kopējais) sadedzināmais upuris, tad upurēs vēršus uz Tava altāra.
