Marcum 10
1 Et inde exsurgens venit in fines Judææ ultra Jordanem: et conveniunt iterum turbæ ad eum: et sicut consueverat, iterum docebat illos.
Un no turienes cēlies Viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jardānes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācīja.
2 Et accedentes pharisæi interrogabant eum: Si licet viro uxorem dimittere: tentantes eum.
Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?’
3 At ille respondens, dixit eis: Quid vobis præcepit Moyses?
Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?”
4 Qui dixerunt: Moyses permisit libellum repudii scribere, et dimittere.
Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.”
5 Quibus respondens Jesus, ait: Ad duritiam cordis vestri scripsit vobis præceptum istud:
Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.
6 ab initio autem creaturæ masculum et feminam fecit eos Deus.
Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu.
7 Propter hoc relinquet homo patrem suum et matrem, et adhærebit ad uxorem suam:
Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas,
8 et erunt duo in carne una. Itaque jam non sunt duo, sed una caro.
Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
9 Quod ergo Deus conjunxit, homo non separet.
Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”
10 Et in domo iterum discipuli ejus de eodem interrogaverunt eum.
Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu.
11 Et ait illis: Quicumque dimiserit uxorem suam, et aliam duxerit, adulterium committit super eam.
Un Viņš uz tiem sacīja: “Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
12 Et si uxor dimiserit virum suum, et alii nupserit, mœchatur.
Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.”
13 Et offerebant illi parvulos ut tangeret illos. Discipuli autem comminabantur offerentibus.
Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet tie mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa.
14 Quos cum videret Jesus, indigne tulit, et ait illis: Sinite parvulos venire ad me, et ne prohibueritis eos: talium enim est regnum Dei.
Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “Laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15 Amen dico vobis: Quisquis non receperit regnum Dei velut parvulus, non intrabit in illud.
Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.”
16 Et complexans eos, et imponens manus super illos, benedicebat eos.
Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.
17 Et cum egressus esset in viam, procurrens quidam genu flexo ante eum, rogabat eum: Magister bone, quid faciam ut vitam æternam percipiam? (aiōnios g166)
Un kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” (aiōnios g166)
18 Jesus autem dixit ei: Quid me dicis bonum? nemo bonus, nisi unus Deus.
Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.
19 Præcepta nosti: ne adulteres, ne occidas, ne fureris, ne falsum testimonium dixeris, ne fraudum feceris, honora patrem tuum et matrem.
Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.”
20 At ille respondens, ait illi: Magister, hæc omnia observavi a juventute mea.
Bet tas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, šo visu es esmu darījis no savas jaunības.”
21 Jesus autem intuitus eum, dilexit eum, et dixit ei: Unum tibi deest: vade, quæcumque habes vende, et da pauperibus, et habebis thesaurum in cælo: et veni, sequere me.
Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacīja uz to: “Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, to krustu uz sevi ņēmis.”
22 Qui contristatus in verbo, abiit mœrens: erat enim habens multas possessiones.
Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.
23 Et circumspiciens Jesus, ait discipulis suis: Quam difficile qui pecunias habent, in regnum Dei introibunt!
Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!”
24 Discipuli autem obstupescebant in verbis ejus. At Jesus rursus respondens ait illis: Filioli, quam difficile est, confidentes in pecuniis, in regnum Dei introire!
Un tie mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību.
25 Facilius est camelum per foramen acus transire, quam divitem intrare in regnum Dei.
Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”
26 Qui magis admirabantur, dicentes ad semetipsos: Et quis potest salvus fieri?
Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt svētīgs?”
27 Et intuens illos Jesus, ait: Apud homines impossibile est, sed non apud Deum: omnia enim possibilia sunt apud Deum.
Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.”
28 Et cœpit ei Petrus dicere: Ecce nos dimisimus omnia, et secuti sumus te.
Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.”
29 Respondens Jesus, ait: Amen dico vobis: Nemo est qui reliquerit domum, aut fratres, aut sorores, aut patrem, aut matrem, aut filios, aut agros propter me et propter Evangelium,
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,
31 Multi autem erunt primi novissimi, et novissimi primi.
Bet daudz, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.”
32 Erant autem in via ascendentes Jerosolymam: et præcedebat illos Jesus, et stupebant: et sequentes timebant. Et assumens iterum duodecim, cœpit illis dicere quæ essent ei eventura.
Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot:
33 Quia ecce ascendimus Jerosolymam, et Filius hominis tradetur principibus sacerdotum, et scribis, et senioribus, et damnabunt eum morte, et tradent eum gentibus:
“Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem.
34 et illudent ei, et conspuent eum, et flagellabunt eum, et interficient eum: et tertia die resurget.
Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.”
35 Et accedunt ad eum Jacobus et Joannes filii Zebedæi, dicentes: Magister, volumus ut quodcumque petierimus, facias nobis.
Tad Jēkabs un Jānis, tie Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.”
36 At ille dixit eis: Quid vultis ut faciam vobis?
Un Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”
37 Et dixerunt: Da nobis ut unus ad dexteram tuam, et alius ad sinistram tuam sedeamus in gloria tua.
Bet tie uz Viņu sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo un otrs pa kreiso roku.”
38 Jesus autem ait eis: Nescitis quid petatis: potestis bibere calicem, quem ego bibo, aut baptismo, quo ego baptizor, baptizari?
Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?”
39 At illi dixerunt ei: Possumus. Jesus autem ait eis: Calicem quidem, quem ego bibo, bibetis; et baptismo, quo ego baptizor, baptizabimini:
Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs gan to biķeri dzersiet, ko Es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts.
40 sedere autem ad dexteram meam, vel ad sinistram, non est meum dare vobis, sed quibus paratum est.
Bet pie Manas labās un kreisās rokas sēdēt, Man nepiederas dot, bet kuriem tas ir sataisīts.”
41 Et audientes decem, cœperunt indignari de Jacobo et Joanne.
Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāka skaisties par Jēkabu un Jāni.
42 Jesus autem vocans eos, ait illis: Scitis quia hi, qui videntur principari gentibus, dominantur eis: et principes eorum potestatem habent ipsorum.
Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem.
43 Non ita est autem in vobis, sed quicumque voluerit fieri major, erit vester minister:
Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis.
44 et quicumque voluerit in vobis primus esse, erit omnium servus.
Un ja kas starp jums grib tas pirmais būt, tas lai ir visu kalps.
45 Nam et Filius hominis non venit ut ministraretur ei, sed ut ministraret, et daret animam suam redemptionem pro multis.
Jo arī Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”
46 Et veniunt Jericho: et proficiscente eo de Jericho, et discipulis ejus, et plurima multitudine, filius Timæi Bartimæus cæcus, sedebat juxta viam mendicans.
Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikus izejot, Timeja dēls Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja.
47 Qui cum audisset quia Jesus Nazarenus est, cœpit clamare, et dicere: Jesu fili David, miserere mei.
Un kad tas dzirdēja, ka tas Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.”
48 Et comminabantur ei multi ut taceret. At ille multo magis clamabat: Fili David, miserere mei.
Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.”
49 Et stans Jesus præcepit illum vocari. Et vocant cæcum, dicentes ei: Animæquior esto: surge, vocat te.
Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja to aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.”
50 Qui projecto vestimento suo exiliens, venit ad eum.
Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51 Et respondens Jesus dixit illi: Quid tibi vis faciam? Cæcus autem dixit ei: Rabboni, ut videam.
Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ko tu gribi, lai Es Tev daru?” Bet tas aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.”
52 Jesus autem ait illi: Vade, fides tua te salvum fecit. Et confestim vidit, et sequebatur eum in via.
Bet Jēzus uz to sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi,” un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ.
