Ii Samuelis 13
1 Factum est autem post hæc ut Absalom filii David sororem speciosissimam, vocabulo Thamar, adamaret Amnon filius David,
Un notikās pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, Tamāra vārdā, un Amnons, Dāvida dēls, to iemīlēja.
2 et deperiret eam valde, ita ut propter amorem ejus ægrotaret: quia cum esset virgo, difficile ei videbatur ut quippiam inhoneste ageret cum ea.
Un Amnons gauži nobēdājās savas māsas Tamāras dēļ, un viņa bija jumprava, tā ka Amnonam rādījās grūta lieta, viņai ko darīt.
3 Erat autem Amnon amicus nomine Jonadab, filius Semmaa fratris David, vir prudens valde.
Bet Amnonam bija draugs, ar vārdu Jonadabs, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls, un Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs.
4 Qui dixit ad eum: Quare sic attenuaris macie, fili regis, per singulos dies? cur non indicas mihi? Dixitque ei Amnon: Thamar sororem fratris mei Absalom amo.
Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu tāds izdilis, tu ķēniņa dēls, un jo dienas jo vairāk? Vai to man negribi sacīt? Tad Amnons uz viņu sacīja: es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.
5 Cui respondit Jonadab: Cuba super lectum tuum, et languorem simula: cumque venerit pater tuus ut visitet te, dic ei: Veniat, oro, Thamar soror mea, ut det mihi cibum, et faciat pulmentum, ut comedam de manu ejus.
Un Jonadabs uz to sacīja: gulies savā gultā un izliecies slims. Kad nu tavs tēvs nāk, tevi apraudzīt, tad saki uz to, lai jel mana māsa, Tamāra, nāk un man dod maizes ēst un taisa priekš manām acīm ēdienu, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas.
6 Accubuit itaque Amnon, et quasi ægrotare cœpit: cumque venisset rex ad visitandum eum, ait Amnon ad regem: Veniat, obsecro, Thamar soror mea, ut faciat in oculis meis duas sorbitiunculas, et cibum capiam de manu ejus.
Tad Amnons gūlās un izlikās slims. Kad nu ķēniņš nāca, viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja uz ķēniņu: lai jel mana māsa Tamāra nāk, un sataisa kādus divus raušus priekš manām acīm, ka es ēdu no viņas rokas.
7 Misit ergo David ad Thamar domum, dicens: Veni in domum Amnon fratris tui, et fac ei pulmentum.
Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un sacīja: ej jel Amnona, sava brāļa, namā un taisi viņam ēdienu.
8 Venitque Thamar in domum Amnon fratris sui: ille autem jacebat. Quæ tollens farinam commiscuit, et liquefaciens, in oculis ejus coxit sorbitiunculas.
Un Tamāra nogāja Amnona, sava brāļa namā, un viņš gulēja gultā. Un tā ņēma mīklu un mīcīja un taisīja raušus priekš viņa acīm un cepa tos raušus.
9 Tollensque quod coxerat, effudit, et posuit coram eo, et noluit comedere: dixitque Amnon: Ejicite universos a me. Cumque ejecissent omnes,
Un viņa ņēma pannu un no tās izlika viņa priekšā, bet viņš liedzās ēst. Tad Amnons sacīja: lai visi no manis iziet ārā. Tad visi izgāja ārā no viņa.
10 dixit Amnon ad Thamar: Infer cibum in conclave, ut vescar de manu tua. Tulit ergo Thamar sorbitiunculas quas fecerat, et intulit ad Amnon fratrem suum in conclave.
Tad Amnons sacīja uz Tamāru: nes man to ēdienu istabā, ka es ēdu no tavas rokas. Tad Tamāra ņēma tos raušus, ko bija taisījusi, un nesa tos savam brālim Amnonam istabā.
11 Cumque obtulisset ei cibum, apprehendit eam, et ait: Veni, cuba mecum, soror mea.
Kad tā tos nu viņam pienesa, ka ēstu, tad viņš to sagrāba un uz to sacīja: nāc šurp, guli pie manis, mana māsa.
12 Quæ respondit ei: Noli frater mi, noli opprimere me: neque enim hoc fas est in Israël: noli facere stultitiam hanc.
Bet viņa uz to sacīja: nē, mans brāli, nepiesmej mani, jo tā tas nepieklājās iekš Israēla, - nedari tādu trakumu.
13 Ego enim ferre non potero opprobrium meum, et tu eris quasi unus de insipientibus in Israël: quin potius loquere ad regem, et non negabit me tibi.
Jo kur es paliktu ar savu kaunu? Un tu būtu kā ģeķis iekš Israēla. Bet runā jel ar ķēniņu, jo viņš mani tev neliegs.
14 Noluit autem acquiescere precibus ejus, sed prævalens viribus oppressit eam, et cubavit cum ea.
Bet tas viņas balsij negribēja klausīt, bet stiprāks būdams nekā viņa to piesmēja un piegulēja.
15 Et exosam eam habuit Amnon odio magno nimis: ita ut majus esset odium quo oderat eam, amore quo ante dilexerat. Dixitque ei Amnon: Surge, et vade.
Pēc Amnons viņu nīdēdams ienīdēja; un tas naids, ar ko viņš to ienīdēja, bija lielāks nekā tā mīlestība, ar ko viņš to bija mīlējis. Un Amnons uz to sacīja: celies un ej projām.
16 Quæ respondit ei: Majus est hoc malum quod nunc agis adversum me, quam quod ante fecisti, expellens me. Et noluit audire eam:
Tad viņa uz to sacīja: ne tā! Šis ļaunums būtu lielāks nekā tas pirmais, ko tu man darījis, ka tu mani izdzen. Bet viņš tai negribēja klausīt.
17 sed vocato puero qui ministrabat ei, dixit: Ejice hanc a me foras, et claude ostium post eam.
Un viņš sauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un sacīja: izraidi jel šo no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas.
18 Quæ induta erat talari tunica: hujuscemodi enim filiæ regis virgines vestibus utebantur. Ejecit itaque eam minister illius foras: clausitque fores post eam.
Un viņai bija svārki ar piedurknēm, jo ar tādiem uzvalkiem ķēniņa meitas ģērbās, kas bija jumpravas. Un kad viņa sulainis to bija izraidījis un durvis aiz viņas aizslēdzis,
19 Quæ aspergens cinerem capiti suo, scissa talari tunica, impositisque manibus super caput suum, ibat ingrediens, et clamans.
Tad Tamāra meta pelnus uz savu galvu un saplēsa tos svārkus ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, un lika savu roku uz savu galvu un gāja apkārt brēkdama.
20 Dixit autem ei Absalom frater suus: Numquid Amnon frater tuus concubuit tecum? sed nunc soror, tace: frater tuus est: neque affligas cor tuum pro hac re. Mansit itaque Thamar contabescens in domo Absalom fratris sui.
Un viņas brālis Absaloms uz to sacīja: vai tavs brālis Amnons pie tevis bija? Nu tad, mana māsa, cieti klusu, viņš ir tavs brālis, neņem šo lietu tā pie sirds. Tā Tamāra palika atstāta sava brāļa Absaloma namā.
21 Cum autem audisset rex David verba hæc, contristatus est valde: et noluit contristare spiritum Amnon filii sui, quoniam diligebat eum, quia primogenitus erat ei.
Un kad ķēniņš Dāvids visu šo dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nerunāja ar Amnonu nedz ļaunu nedz labu.
22 Porro non est locutus Absalom ad Amnon nec malum nec bonum: oderat enim Absalom Amnon, eo quod violasset Thamar sororem suam.
Jo Absaloms ienīdēja Amnonu par to, ka šis bija piesmējis Tamāru, viņa māsu.
23 Factum est autem post tempus biennii ut tonderentur oves Absalom in Baalhasor, quæ est juxta Ephraim: et vocavit Absalom omnes filios regis,
Un pēc kādiem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana BaālAcorā pie Efraīma. Un Absaloms aicināja visus ķēniņa bērnus.
24 venitque ad regem, et ait ad eum: Ecce tondentur oves servi tui: veniat, oro, rex cum servis suis ad servum suum.
Un Absaloms nāca pie ķēniņa un sacīja: redzi jel, nu tavam kalpam ir avju cirpšana, kaut ķēniņš ar saviem kalpiem nāktu pie sava kalpa.
25 Dixitque rex ad Absalom: Noli fili mi, noli rogare ut veniamus omnes et gravemus te. Cum autem cogeret eum, et noluisset ire, benedixit ei.
Bet ķēniņš sacīja uz Absalomu: nē, mans dēls, visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinājam. Un viņš gan to lūdza, bet tas negribēja iet, bet viņu svētīja.
26 Et ait Absalom: Si non vis venire, veniat, obsecro, nobiscum saltem Amnon frater meus. Dixitque ad eum rex: Non est necesse ut vadat tecum.
Tad Absaloms sacīja: ja tu negribi, tad lai jel mans brālis Amnons mums nāk līdz. Bet ķēniņš uz to sacīja: kāpēc lai tas iet līdz?
27 Coëgit itaque Absalom eum, et dimisit cum eo Amnon et universos filios regis. Feceratque Absalom convivium quasi convivium regis.
Un kad Absaloms viņu vēl vairāk lūdza, tad viņš Amnonu tam laida līdz ar visiem ķēniņa bērniem.
28 Præceperat autem Absalom pueris suis, dicens: Observate cum temulentus fuerit Amnon vino, et dixero vobis: Percutite eum, et interficite: nolite timere: ego enim sum qui præcipio vobis: roboramini, et estote viri fortes.
Un Absaloms pavēlēja saviem puišiem un sacīja: raugāt jel, kad Amnona sirds būs priecīga no vīna, un es uz jums sacīšu: kaujiet Amnonu, - tad nokaujiet viņu, nebīstaties, jo es jums to esmu pavēlējis; turaties stipri un esat droši vīri!
29 Fecerunt ergo pueri Absalom adversum Amnon sicut præceperat eis Absalom. Surgentesque omnes filii regis ascenderunt singuli mulas suas, et fugerunt.
Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis. Tad visi ķēniņa bērni cēlās un metās ikkatrs uz savu zirgēzeli un bēga.
30 Cumque adhuc pergerent in itinere, fama pervenit ad David, dicens: Percussit Absalom omnes filios regis, et non remansit ex eis saltem unus.
Un tiem vēl ceļā esot, vēsts nāca pie Dāvida, un tur sacīja: Absaloms nokāvis visus ķēniņa bērnus, ka neviens no tiem nav atlicis.
31 Surrexit itaque rex, et scidit vestimenta sua, et cecidit super terram: et omnes servi illius qui assistebant ei, sciderunt vestimenta sua.
Tad ķēniņš cēlās un saplēsa savas drēbes un metās pie zemes, un visi viņa kalpi stāvēja ar saplēstām drēbēm.
32 Respondens autem Jonadab filius Semmaa fratris David, dixit: Ne æstimet dominus meus rex quod omnes pueri filii regis occisi sint: Amnon solus mortuus est, quoniam in ore Absalom erat positus ex die qua oppressit Thamar sororem ejus.
Un Jonadabs, Šimejus, Dāvida brāļa, dēls atbildēja un sacīja: nedomā, mans kungs, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nokauti, bet Amnons vien ir miris. Jo Absaloms to ir apņēmies no tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru.
33 Nunc ergo ne ponat dominus meus rex super cor suum verbum istud, dicens: Omnes filii regis occisi sunt: quoniam Amnon solus mortuus est.
Un lai nu mans kungs, tas ķēniņš, šo lietu tā neņem pie sirds, domādams, visus ķēniņa bērnus esam mirušus, jo Amnons vien ir miris. Un Absaloms bēga.
34 Fugit autem Absalom. Et elevavit puer speculator oculos suos, et aspexit: et ecce populus multus veniebat per iter devium ex latere montis.
Un vaktnieks pacēla savas acis un skatījās, un redzi, daudz ļaudis nāca pa ceļu aiz viņa gar kalnu.
35 Dixit autem Jonadab ad regem: Ecce filii regis adsunt: juxta verbum servi tui, sic factum est.
Un Jonadabs sacīja uz ķēniņu: redzi, ķēniņa bērni nāk, tā kā tavs kalps sacījis, tā ir.
36 Cumque cessasset loqui, apparuerunt et filii regis: et intrantes levaverunt vocem suam, et fleverunt: sed et rex et omnes servi ejus fleverunt ploratu magno nimis.
Un kad viņš bija beidzis runāt, redzi, tad tie ķēniņa dēli nāca un pacēla savu balsi un raudāja. Ir ķēniņš un visi viņa kalpi raudāja varen lielas raudas.
37 Porro Absalom fugiens abiit ad Tholomai filium Ammiud regem Gessur. Luxit ergo David filium suum cunctis diebus.
Un Absaloms bēga un gāja pie Talmaja, Amijuda dēla, Gešuras ķēniņa. Bet (Dāvids) žēlojās pēc sava dēla mūžam.
38 Absalom autem cum fugisset, et venisset in Gessur, fuit ibi tribus annis.
Un Absaloms bēga un gāja uz Gešuru, tur viņš sabija trīs gadus.
39 Cessavitque rex David persequi Absalom, eo quod consolatus esset super Amnon interitu.
Un tas ķēniņu Dāvidu noturēja iziet pret Absalomu, jo viņš jau bija iepriecināts par Amnonu, ka tas miris.
