Job 10
1 “Nga totola ac srungala moul. Lohng pusren torkaskas toasr luk.
Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
2 O God, nimet wotela in koluk nu sik. Fahkma nu sik la mea se nununkeyuk nga kac uh?
Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
3 Mea, wo ke kom arulana akkeokyeyu, Ac kwase ma kom sifacna orala, Na tari kom israsr ke pwapa sulal ma mwet koluk elos oru?
Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
4 Ku liye lom u oana liye lasr uh?
Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
5 Ya moul lom uh fototo oana moul lun mwet uh?
Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
6 Efu ku kom ke kom in sokani na ma koluk nga oru uh Ac iluseni na ma koluk luk uh?
Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
7 Kom etu la wangin ma sufal luk Ac kom etu pac la wangin mwet ku in moliyula liki kom.
Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
8 “Poum pa lumayula ac oreyula, A inge po na ma oreyula ingan pa kunausyula.
Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
9 Esam lah kom oreyula ke fohk kle; Ya kom ac ilyuwi nga in sifilpa folok nu ke fohk?
Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
10 Kom tu sang ku nu sin papa tumuk elan oreyula; Kom akkapyeyuyak insien nina kiuk.
Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
11 Kom lumahla monuk ke sri ac alko, Ac nokomla sri uh ke ikwa ac kolo.
Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
12 Kom ase nu sik moul ac lungse kawil, Ac karinginyuk lom pa oru nga moul na.
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
13 Tusruktu inge nga etu lah kom ne oru ma inge, A kom nuna akoo na in lukma mu kom ac akkeokyeyu.
Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
14 Kom mutana tawi lah nga ac orala kutena ma koluk Kom in mau tiana nunak munas nu sik.
Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
15 Nga ac tufahna orala ma koluk se, na kom ase mwe ongoiya nu sik, Ac pacl nga oru ma wo uh, wanginna akilenya. Nga arulana keok, ac yoklana mwekin luk.
Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
16 Fin tufahna oasr ma se nga orala tuh wo ouiya, Kom ac sukyu oana lion soko; Kutu pacl uh kom ac oru ma usrnguk in tuh akkeokyeyu.
Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
17 Pacl nukewa kom oru in oasr mwet loh lom in lainyu; Kasrkusrak lom sik uh nuna yokyokelik na; Pacl nukewa kom ac suk ouiya sasu in sang lainyu.
Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
18 “O God, efu ku kom tuh lela in osweyukla nga? Saok ngan tuh misa na meet liki mwet uh liyeyu ah.
Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
19 Nga funu suwoslana liki insien nina kiuk ah nwe ke inkulyuk uh, lukun wona Ac funu tiana osweyukla nga lukun wo pacna.
Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
20 Mea, moul luk uh ac tia apkuran in safla? Tari, fahla likiyu! Lela nga in insewowokin kitin pacl lula luk uh.
Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
21 Nga akuranna som, ac nga ac tia sifil foloko — Som nu ke sie acn su lohsr ac yohk asor we,
Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
22 Sie acn su lohsr ac lullul ac yohk fohs we, Acn se su kalem we uh lohsr pac.”
Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
