Jovu 10
1 Nasimu'ma eri'na mani'zankura tusiza huno nagoteno navresra nehige'na Anumzanimofontega narimpa haviza hu'zana huama hu'na asamigahue.
Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
2 Nagra Anumzamofona asmi'na, Kagra nazeri haviza hu keaga huonanto. Hagi keagama hunanteku'ma nehana ke agafa'a eri ama huo hu'na hugahue.
Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
3 Hanki nazeri havizama nehampintira nankna knare'za erigahane? Kagraka'a kazanuti tro hunante'nana vahe mani'noanki, nagafare kavresra hunenantenka, kefo avu'ava'ma nehaza vahe'mo'zama antahintahima retro'ma haza antahintahirera musena nehane?
Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
4 Hagi kagrama kavuma kanana, vahe'mo'zama zamavuma negazaza hunka nonkane. Hagi vahe'mo'zama keonke'zama kazaza hunka, kagra nonkane.
Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
5 Huge mopafi vahe'motama atupa knama nemanunaza hunka atupa kna nemanimpi? Vahe'mota kofa'a kafuma nemanunaza huno, Kagri kafumo'a kofa hu'nefi?
Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
6 E'inama osu'nena nahigenka Kagra kefo navu'navanigu'ene kumi'niagu'enena hanavetinka nehakane?
Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
7 Kagra hazenkea osu'nogenka kenka antahinka hu'nananagi, mago'mo'e huno Kagri kazampintira nagura ovazigosie.
Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
8 Kagra kazampinti eri kripenka trohunantetenka menina nazeri havizantfa nehane.
Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
9 Hagi Kagra kageraokaninka antahio, nagrira hapa eri kripenka tro hunante'nane. Hanki Kagra ete ame hunka nazeri kugusopase'za nehano?
Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
10 Kagra nagrira bulimakaomofo amirima reratiteno, eri kragefeno sisima tro'ma hiankna hunka nenrera arimpafina tro hunante'nane.
Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
11 Hagi kukena ataninanteaza hunka nagu'a navufga amega navufgareti eri ano nevazinka, name'ane zaferinani'anena nagrunanuti hatinka eri rehampri rehampri hunante'nane.
Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
12 Hagi Kagra nasimu'ma nenaminka mani'zana nenaminka, vagaore kavesi'zana naveri hu'nane. Hagi kagra kegava hunantanke'na ofri'na mani'noe.
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
13 Hianagi Kagrama nazeri havizama nehana zana, kagu'afi eri fraki'nane. Kagra nazeri haviza hunaku, e'inahura hu'nane.
Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
14 Kagra nenaganke'nama nagrama kumi'ma huasina Kagra kumi'ni'a atre onantasine.
Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
15 Nagra kumi'ma huresina havizantfa hisine. Hagi nagri'ma hazenkenima omaneresina, nasenia erisga osu nagazegu nehu'na haviza huresine.
Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
16 Hagi nagrama navufga rama hanugenka, laionimo'ma afi'zagama aheno nenaku'ma nevaririankna hunka tusi'a hihamuka'anu hara hunantegahane.
Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
17 Hagi maka zupa havizama nehua zana eri ama hunante vava nehunka, Kagra tusi krimpa ahenenantenka sondia vahetmina huzmantanke'za e'za hara eme hunenante'za tusi nata nami'za nazeri haviza nehaze.
Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
18 Hagi natrankena nenrera agu'afi fruge'za vahe'mo'za onagazanki, nagafare natrankeno nenrera'a kasenante'ne.
Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
19 Nagrira nenarera'ma kaseonantege, narera'ma kasemanenantege'na fruge'za ome asenantazaresina knare hisine.
Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
20 Hagi knanimo'a atupa hianki natrege'na osi'a knafina musena hu'na mani'nena,
Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
21 hanintiri huno knare osu kuma'ma, vahe'mo'zama vute'za ete nomaza moparega fri'na va'neno.
Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
22 E'i ana mopamo'a kenage hanimo'ma hiaza huno tusi hanintiri huno knarera osu maka zamo'a savri higeno, ana hanimpina tavira re'neanagi ana tavimo'a hanintiri hu'ne.
Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.
