詩篇 50
1 アサフのうた ぜんのうの神ヱホバ詔命して日のいづるところより日のいるところまであまねく地をよびたまへり
Asafa dziesma. Tas stiprais Dievs, Dievs Tas Kungs, runā, un sauc zemi no rītiem līdz vakariem.
2 かみは美麗の極なるシオンより光をはなちたまへり
No Ciānas, kur tas pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu.
3 われらの神はきたりて黙したまはじ火その前にものをやきつくし暴風その四周にふきあれん
Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; rijoša uguns iet Viņa priekšā, un Viņam apkārt liela vētra.
4 神はその民をさばかんとて上なる天および地をよびたまへり
Viņš sauc debesīm augšā, un zemei, tiesāt Savus ļaudis.
5 いはく祭物をもて我とけいやくをたてしわが聖徒をわがもとに集めよと
Sapulcinājiet Man Manus svētos, kas Manu derību derējuši ar upuriem.
6 もろもろの天は神の義をあらはせり 神はみづから審士たればなり (セラ)
Un debesis stāsta Viņa taisnību, jo Dievs pats ir soģis. (Sela)
7 わが民よきけ我ものいはんイスラエルよきけ我なんぢにむかひて證をなさん われは神なんぢの神なり
Klausiet, Mani ļaudis, Es runāšu; Israēl, Es došu liecību pret tevi: Es, Dievs, esmu tavs Dievs.
8 わがなんぢを責るは祭物のゆゑにあらず なんぢの燔祭はつねにわが前にあり
Tavu upuru pēc Es tevi nepārmācu, nedz tavu dedzināmo upuru pēc, kas vienmēr Manā priekšā.
9 我はなんぢの家より牡牛をとらず なんぢの牢より牡山羊をとらず
No tava nama Es vēršus neņemšu, nedz āžus no taviem laidariem.
10 林のもろもろのけもの山のうへの千々の牲畜はみなわが有なり
Jo visi meža zvēri Man pieder, tie lopi uz kalniem pa tūkstošiem.
11 われは山のすべての鳥をしる 野のたけき獣はみなわがものなり
Es zinu visus putnus uz kalniem, un tie zvēri laukā ir manā priekšā.
12 世界とそのなかに充るものとはわが有なれば縦ひわれ飢るともなんぢに告じ
Ja Man gribētos ēst, tad Es tev to nesacītu, jo Man pieder pasaule un viņas pilnums.
13 われいかで牡牛の肉をくらひ牡山羊の血をのまんや
Vai Man ēst vērša gaļu un dzert āžu asinis?
14 感謝のそなへものを神にささげよ なんぢのちかひを至上者につくのへ
Upurē Dievam pateicību un maksā tam Visuaugstam savus solījumus.
15 なやみの日にわれをよべ我なんぢを援けん而してなんぢ我をあがむべし
Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es tevi gribu izraut, un tev būs Mani godāt.
Bet uz bezdievīgo Dievs saka: kā tu drīksti daudzināt Manus likumus un Manu derību ņemt savā mutē.
17 然はあれど神あしきものに言給く なんぢは教をにくみ わが言をその後にすつるものなるに何のかかはりありてわが律法をのべ わがけいやくを口にとりしや
Kad tu tomēr ienīsti pārmācību, un laidi pār galvu Manus vārdus?
18 なんぢ盗人をみれば之をよしとし姦淫をおこなふものの伴侶となれり
Kad tu zagli redzi, tad tu viņam skrej līdz, un tev ir dalība ar laulības pārkāpējiem.
19 なんぢその口を惡にわたす なんぢの舌は脆計をくみなせり
Ar savu muti tu dodies uz ļaunu, un tava mēle dzen viltību.
20 なんぢ坐りて兄弟をそしり己がははの子を誣ののしれり
Tu sēdi runādams pret savu brāli, tavas mātes dēlu tu apmelo.
21 汝これらの事をなししをわれ黙しぬれば なんぢ我をおのれに恰にたるものとおもへり されど我なんぢを責めてその罪をなんぢの目前につらぬべし
To tu dari, un kad Es ciešu klusu, tad tu domā, ka Es tāds pat esmu kā tu; bet Es tevi pārmācīšu un tev to turēšu priekš acīm.
22 神をわするるものよ今このことを念へ おそらくは我なんぢを抓さかんとき助るものあらじ
Saprotiet jel to, jūs, kas Dievu aizmirstat, lai Es nesaplosu, un izglābēja nav.
23 感謝のそなへものを献るものは我をあがむ おのれの行爲をつつしむ者にはわれ神の救をあらはさん
Kas pateicību upurē, tas Mani tur godā; un tas ir tas ceļš, kā Es tam rādīšu Dieva pestīšanu.
