ヨブ 記 29
1 ヨブまた語をつぎて曰く
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 嗚呼過にし年月のごとくならまほし 神の我を護りたまへる日のごとくならまほし
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 かの時には彼の燈火わが首の上に輝やき彼の光明によりて我黑暗を歩めり
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 わが壯なりし日のごとくならまほし 彼時には神の恩惠わが幕屋の上にありき
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 かの時には全能者なほ我とともに在し わが子女われの周圍にありき
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 乳ながれてわが足跡を洗ひ 我が傍なる磐油を灌ぎいだせり
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 かの時には我いでて邑の門に上りゆき わが座を街衢に設けたり
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 少き者は我を見て隱れ 老たる者は起あがりて立ち
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 牧伯たる者も言談ずしてその口に手を當て
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 貴き者も聲ををさめてその舌を上顎に貼たりき
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 我事を耳に聞る者は我を幸福なりと呼び 我を目に見たる者はわがために證據をなしぬ
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 是は我助力を求むる貧しき者を拯ひ 孤子および助くる人なき者を拯ひたればなり
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 亡びんとせし者われを祝せり 我また寡婦の心をして喜び歌はしめたり
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 われ正義を衣また正義の衣る所となれり 我が公義は袍のごとく冠冕のごとし
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 われは盲目の目となり跛者の足となり
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 貧き者の父となり知ざる者の訴訟の由を究め
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 惡き者の牙を折り その齒の間より獲物を取いだせり
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 我すなはち言けらく 我はわが巣に死ん 我が日は砂の如く多からん
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 わが根は水の邊に蔓り 露わが枝に終夜おかん
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 わが榮光はわが身に新なるべくわが弓はわが手に何時も強からんと
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 人々われに聽き默して我が敎を俟ち
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 わが言し後は彼等言を出さず 我説ところは彼等に甘露のごとく
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 かれらは我を望み待つこと雨のごとく 口を開きて仰ぐこと春の雨のごとくなりき
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 われ彼等にむかひて笑ふとも彼等は敢て眞實とおもはず我面の光を彼等は除くことをせざりき
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 われは彼等のために道を擇び その首として座を占め 軍中の王のごとくして居り また哀哭者を慰さむる人のごとくなりき
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
