Salmi 78
1 Popolo mio, porgi l'orecchio al mio insegnamento, ascolta le parole della mia bocca. Maskil. Di Asaf.
Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
2 Aprirò la mia bocca in parabole, rievocherò gli arcani dei tempi antichi.
Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
3 Ciò che abbiamo udito e conosciuto e i nostri padri ci hanno raccontato,
Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 non lo terremo nascosto ai loro figli; diremo alla generazione futura le lodi del Signore, la sua potenza e le meraviglie che egli ha compiuto.
To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
5 Ha stabilito una testimonianza in Giacobbe, ha posto una legge in Israele: ha comandato ai nostri padri di farle conoscere ai loro figli,
Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
6 perché le sappia la generazione futura, i figli che nasceranno. Anch'essi sorgeranno a raccontarlo ai loro figli
Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
7 perché ripongano in Dio la loro fiducia e non dimentichino le opere di Dio, ma osservino i suoi comandi.
Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
8 Non siano come i loro padri, generazione ribelle e ostinata, generazione dal cuore incostante e dallo spirito infedele a Dio.
Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
9 I figli di Efraim, valenti tiratori d'arco, voltarono le spalle nel giorno della lotta.
Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
10 Non osservarono l'alleanza di Dio, rifiutando di seguire la sua legge.
Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 Dimenticarono le sue opere, le meraviglie che aveva loro mostrato.
Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Aveva fatto prodigi davanti ai loro padri, nel paese d'Egitto, nei campi di Tanis.
Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
13 Divise il mare e li fece passare e fermò le acque come un argine.
Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
14 Li guidò con una nube di giorno e tutta la notte con un bagliore di fuoco.
Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
15 Spaccò le rocce nel deserto e diede loro da bere come dal grande abisso.
Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
16 Fece sgorgare ruscelli dalla rupe e scorrere l'acqua a torrenti.
Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
17 Eppure continuarono a peccare contro di lui, a ribellarsi all'Altissimo nel deserto.
Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
18 Nel loro cuore tentarono Dio, chiedendo cibo per le loro brame;
Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
19 mormorarono contro Dio dicendo: «Potrà forse Dio preparare una mensa nel deserto?».
Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
20 Ecco, egli percosse la rupe e ne scaturì acqua, e strariparono torrenti. «Potrà forse dare anche pane o preparare carne al suo popolo?».
Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
21 All'udirli il Signore ne fu adirato; un fuoco divampò contro Giacobbe e l'ira esplose contro Israele,
Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
22 perché non ebbero fede in Dio né speranza nella sua salvezza.
Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
23 Comandò alle nubi dall'alto e aprì le porte del cielo;
Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
24 fece piovere su di essi la manna per cibo e diede loro pane del cielo:
Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
25 l'uomo mangiò il pane degli angeli, diede loro cibo in abbondanza.
Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Scatenò nel cielo il vento d'oriente, fece spirare l'australe con potenza;
Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
27 su di essi fece piovere la carne come polvere e gli uccelli come sabbia del mare;
Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
28 caddero in mezzo ai loro accampamenti, tutto intorno alle loro tende.
Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
29 Mangiarono e furono ben sazi, li soddisfece nel loro desiderio.
Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
30 La loro avidità non era ancora saziata, avevano ancora il cibo in bocca,
Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
31 quando l'ira di Dio si alzò contro di essi, facendo strage dei più vigorosi e abbattendo i migliori d'Israele.
Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
32 Con tutto questo continuarono a peccare e non credettero ai suoi prodigi.
Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
33 Allora dissipò come un soffio i loro giorni e i loro anni con strage repentina.
Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
34 Quando li faceva perire, lo cercavano, ritornavano e ancora si volgevano a Dio;
Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
35 ricordavano che Dio è loro rupe, e Dio, l'Altissimo, il loro salvatore;
Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
36 lo lusingavano con la bocca e gli mentivano con la lingua;
Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
37 il loro cuore non era sincero con lui e non erano fedeli alla sua alleanza.
Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
38 Ed egli, pietoso, perdonava la colpa, li perdonava invece di distruggerli. Molte volte placò la sua ira e trattenne il suo furore,
Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
39 ricordando che essi sono carne, un soffio che va e non ritorna.
Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
40 Quante volte si ribellarono a lui nel deserto, lo contristarono in quelle solitudini!
Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
41 Sempre di nuovo tentavano Dio, esasperavano il Santo di Israele.
Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
42 Non si ricordavano più della sua mano, del giorno che li aveva liberati dall'oppressore,
Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
43 quando operò in Egitto i suoi prodigi, i suoi portenti nei campi di Tanis.
Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
44 Egli mutò in sangue i loro fiumi e i loro ruscelli, perché non bevessero.
Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
45 Mandò tafàni a divorarli e rane a molestarli.
Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
46 Diede ai bruchi il loro raccolto, alle locuste la loro fatica.
Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
47 Distrusse con la grandine le loro vigne, i loro sicomori con la brina.
Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
48 Consegnò alla grandine il loro bestiame, ai fulmini i loro greggi.
Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
49 Scatenò contro di essi la sua ira ardente, la collera, lo sdegno, la tribolazione, e inviò messaggeri di sventure.
Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
50 Diede sfogo alla sua ira: non li risparmiò dalla morte e diede in preda alla peste la loro vita.
Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
51 Colpì ogni primogenito in Egitto, nelle tende di Cam la primizia del loro vigore.
Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
52 Fece partire come gregge il suo popolo e li guidò come branchi nel deserto.
Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
53 Li condusse sicuri e senza paura e i loro nemici li sommerse il mare.
Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
54 Li fece salire al suo luogo santo, al monte conquistato dalla sua destra.
Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
55 Scacciò davanti a loro i popoli e sulla loro eredità gettò la sorte, facendo dimorare nelle loro tende le tribù di Israele.
Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
56 Ma ancora lo tentarono, si ribellarono a Dio, l'Altissimo, non obbedirono ai suoi comandi.
Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
57 Sviati, lo tradirono come i loro padri, fallirono come un arco allentato.
Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
58 Lo provocarono con le loro alture e con i loro idoli lo resero geloso.
Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
59 Dio, all'udire, ne fu irritato e respinse duramente Israele.
Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
60 Abbandonò la dimora di Silo, la tenda che abitava tra gli uomini.
Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
61 Consegnò in schiavitù la sua forza, la sua gloria in potere del nemico.
Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
62 Diede il suo popolo in preda alla spada e contro la sua eredità si accese d'ira.
Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
63 Il fuoco divorò il fiore dei suoi giovani, le sue vergini non ebbero canti nuziali.
Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 I suoi sacerdoti caddero di spada e le loro vedove non fecero lamento.
Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
65 Ma poi il Signore si destò come da un sonno, come un prode assopito dal vino.
Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
66 Colpì alle spalle i suoi nemici, inflisse loro una vergogna eterna.
Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
67 Ripudiò le tende di Giuseppe, non scelse la tribù di Efraim;
Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
68 ma elesse la tribù di Giuda, il monte Sion che egli ama.
Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
69 Costruì il suo tempio alto come il cielo e come la terra stabile per sempre.
Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
70 Egli scelse Davide suo servo e lo trasse dagli ovili delle pecore.
Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
71 Lo chiamò dal seguito delle pecore madri per pascere Giacobbe suo popolo, la sua eredità Israele.
No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
72 Fu per loro pastore dal cuore integro e li guidò con mano sapiente.
Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
