< לוּקָס 22 >

בהתקרב חג הפסח חיפשו ראשי הכוהנים והסופרים דרך להיפטר מישוע בלי לעורר מהומות בעם – דבר שפחדו ממנו מאוד. 1
Un tās neraudzētās maizes svētki, ko sauc Lieldienu, bija tuvu.
2
Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nokaut; jo tie bijās no tiem ļaudīm.
אז נכנס השטן ביהודה איש קריות, שהיה אחד משנים־עשר תלמידי ישוע. 3
Bet sātans iegāja iekš Jūdasa, kas tapa saukts Iskariots un bija viens no tiem divpadsmit.
יהודה הלך אל ראשי הכוהנים ואל מפקדי משמר בית־המקדש כדי להתייעץ איתם כיצד להסגיר את ישוע לידיהם. 4
Un tas nogāja un runāja ar tiem augstiem priesteriem un kara virsniekiem, kā tas Viņu tiem nodotu.
ראשי הכוהנים ומפקדי משמר בית־המקדש שמחו מאוד על העזרה שהציע להם יהודה, והבטיחו לו כסף. 5
Un tie tapa līksmi un norunāja, viņam naudu dot.
מאותה עת חיפש יהודה הזדמנות להסגיר את ישוע לידיהם, כשלא יהיה בחברת אנשים רבים. 6
Un tas apsolīja un meklēja izdevīgu laiku, Viņu tiem nodot bez dumpja.
בהגיע חג הפסח, ביום שבו מקריבים זבח, 7
Bet tās neraudzētās maizes diena nāca, kur Lieldienas jērs bija jākauj.
שלח ישוע את פטרוס ויוחנן להכין את הסדר. 8
Un Viņš Pēteri un Jāni sūtīja sacīdams: “Ejat un sataisāt mums Lieldienas jēru, ka ēdam.”
”היכן אתה רוצה שנכין את הסעודה?“שאלו את ישוע. 9
Bet tie uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?”
”בכניסה לירושלים תפגשו אדם נושא כד מים“, השיב ישוע.”לכו אחריו, היכנסו אל הבית שאליו יכנס 10
Un Viņš uz tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams; ejat tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet,
ואמרו לבעל הבית:’רבנו ביקש שתראה לנו את חדר האורחים אשר הכנת לו ולתלמידיו בשביל הסדר‘. 11
Un sakāt uz to nama kungu: Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur lai Es ar Saviem mācekļiem ēdu Lieldienas jēru?
הוא יוביל אתכם אל הקומה השנייה ויראה לכם חדר גדול שהכין למעננו. שם תכינו את הסעודה.“ 12
Un viņš jums rādīs vienu lielu, ar deķiem izklātu istabu, turpat to sataisiet.”
פטרוס ויוחנן הלכו העירה; הכול התרחש בדיוק כפי שאמר ישוע, והם הכינו את הסדר. 13
Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un Lieldienas jēru sataisīja.
מאוחר יותר הגיעו ישוע ושאר התלמידים, וכשהגיעה השעה התיישבו כולם סביב השולחן. 14
Un kad tā stunda nāca, tad Viņš apsēdās un tie divpadsmit apustuļi līdz ar Viņu.
”נכספתי לאכול עמכם את סעודת הפסח לפני שאתייסר“, פתח ישוע ואמר: 15
Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sirsnīgi esmu vēlējies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu.
”אני אומר לכם ששוב לא אוכל את סעודת הפסח, עד אשר תתקיים במלוא משמעותה במלכות האלוהים.“ 16
Jo Es jums saku, ka Es vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā.”
לאחר מכן לקח ישוע כוס יין, ברך ואמר:”קחו את היין ושתו ממנו כולכם. 17
Un to biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet to un daliet to savā starpā.
”דעו לכם ששוב לא אשתה יין עד אשר תבוא מלכות האלוהים.“ 18
Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi.”
לאחר מכן הוא לקח כיכר לחם (מצה), הודה לאלוהים עליו, פרס את הלחם לפרוסות, נתן לתלמידיו ואמר:”זהו גופי הניתן בעדכם. עשו זאת לזיכרוני.“ 19
Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami.”
בתום הסעודה הגיש להם ישוע עוד כוס יין ואמר:”כוס זאת מסמלת את הברית החדשה בין אלוהים לביניכם – ברית שנחתמה בדמי. 20
Tāpat arī to biķeri pēc tā vakarēdiena sacīdams: “Šis biķeris ir tā jaunā iestādīšana iekš Manām asinīm, kas par jums top izlietas.
אולם ליד השולחן יושב האיש שיסגיר אותי. 21
Bet redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda.
בן־האדם הולך למות כפי שנגזר עליו, אולם אני אומר לכם: אוי לו לאיש שיסגיר אותו!“ 22
Un Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas ir nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas Viņu nodod.”
התלמידים החלו לשאול זה את זה מי מהם עלול לעשות מעשה נורא שכזה. 23
Un tie iesāka apjautāties savā starpā, kurš jel viņu starpā tas esot, kurš to grasās darīt.
בין התלמידים התעורר ויכוח: מי מהם החשוב ביותר. 24
Un tur arī bāršanās cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot tas lielākais?
אמר להם ישוע:”בעולמנו רודים המלכים והשליטים בנתיניהם, ובכל זאת אלה נחשבים לדורשים בטוב נתיניהם. 25
Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pasaules ķēniņi valda, un tie varenie top saukti cienīgi kungi;
אולם אצלכם המצב שונה; מי שמרבה לשרת אתכם הוא יהיה הגדול מביניכם, והמנהיג יהיה משרת. 26
Bet jūs tā ne. Bet tam lielākajam jūsu starpā būs būt kā tam mazākajam, un tam augstākajam kā tam kalpotājam.
ומי נחשב גדול, מי שיושב בשולחן או מי שמשרת את מי שבשולחן? כמובן שהיושב בשולחן. ואילו אני ביניכם כמשרת. 27
Jo kurš tas lielākais, vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu starpā kā tāds, kas kalpo.
”מאחר ששמרתם לי אמונים על־אף הצרות והקשיים, 28
Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām,
ומאחר שאבי הנחיל לי מלכות, הריני מעניק לכם בזאת את הזכות 29
Un tāpēc Es jums esmu novēlējis to valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis,
לאכול ולשתות על שולחני במלכותי, ולשבת על כסאות לשפוט את שנים־עשר שבטי ישראל.“ 30
Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt tās divpadsmit Israēla ciltis.”
”שמעון, שמעון, “המשיך האדון,”השטן דורש את כולכם, לסנן אתכם כמו חיטה. 31
Un Tas Kungs sacīja: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.
אבל התפללתי בעדך שלא תאבד את אמונתך. לאחר שתחזור בתשובה חזק את אחיך.“ 32
Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.”
”אדוני, “קרא שמעון פטרוס,”אני מוכן ללכת איתך לבית־הסוהר ואף למות איתך!“ 33
Bet tas uz Viņu sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.”
אולם ישוע ענה:”פטרוס, אני אומר לך שעוד היום, לפני קריאת התרנגול, תתכחש לי שלוש פעמים ותאמר שאינך מכיר אותי כלל. 34
Bet Viņš sacīja: “Es tev saku, Pēteri, gailis šodien nedziedās, pirms tu trīs reiz nebūsi liedzies, ka tu Mani pazīsti.”
”כאשר שלחתי אתכם לבשר את הבשורה בלי כסף, בלי תרמיל ובלי נעליים האם חסרתם משהו?“המשיך ישוע.”לא חסר לנו דבר“, השיבו. 35
Un Viņš uz tiem sacīja: “Kad Es jūs esmu sūtījis bez maka un kulītes un kurpēm, vai jums kas trūcis?” Un tie sacīja: “Nekas!”
”אבל עכשיו, “אמר להם ישוע,”למי שיש כסף ותרמיל שייקח אותם איתו; ולמי שאין חרב – שימכור את מעילו ויקנה אחת. 36
Tad Viņš uz tiem sacīja: “Bet tagad, kam maks ir, tas lai to ņem, tāpat arī kulīti. Un kam nav, tas lai savas drēbes pārdod un pērk zobenu.
כי הגיע המועד שתתקיים הנבואה הכתובה עלי:’הוא נימנה בין פושעים‘. כן, כל מה שכתבו עלי הנביאים יתקיים במלואו.“ 37
Jo Es jums saku, ka vēl pie Manis būs piepildītam tapt, kas ir rakstīts: Viņš tiem netaisniem ir līdzināts. Jo kas ir rakstīts par Mani, tas piepildās.”
”אדון, “קראו התלמידים,”יש לנו כאן שתי חרבות.“”אלה מספיקות לכם“, השיב ישוע. 38
Bet tie sacīja: “Kungs, redzi, še ir divi zobeni.” Un Viņš tiem sacīja: “Ir diezgan.”
לאחר מכן יצא ישוע מהעיר והלך אל הר הזיתים, כמנהגו מדי יום, והתלמידים הלכו בעקבותיו. 39
Un izgājis Viņš staigāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja pakaļ.
בהגיעו אל המקום אמר ישוע לתלמידיו:”התפללו שלא תבואו לידי ניסיון.“ 40
Un tai vietā nācis Viņš uz tiem sacīja: “Lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā.”
ישוע התרחק מתלמידיו מרחק־מה, כרע על ברכיו והתפלל: 41
Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās,
”אבי, אם יש ברצונך, אנא, הרחק ממני את כוס הייסורים. אולם אני רוצה שייעשה רצונך ולא רצוני!“ 42
Un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, tad ņem šo biķeri no Manis; tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.”
לאחר מכן נגלה אליו מלאך מן השמים וחיזק אותו. 43
Bet Viņam viens eņģelis no debesīm parādījās un Viņu stiprināja.
בגלל סבלו הרב הוא התפלל בדבקות רבה, וזיעתו נפלה על הארץ כטיפות דם גדולות. 44
Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.
כאשר סיים ישוע את תפילתו וחזר אל תלמידיו, מצא אותם ישנים מרוב צער ועייפות. 45
Un no tās pielūgšanas cēlies Viņš nāca pie Saviem mācekļiem, un tos atrada aizmigušus aiz noskumšanas,
”מדוע אתם ישנים?“שאל ישוע.”קומו והתפללו שלא תבואו לידי ניסיון.“ 46
Un uz tiem sacīja: “Ko jūs guļat? Ceļaties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.”
בעודו מדבר התקרב אליו קהל גדול של אנשים ובראשם צעד יהודה, שהיה אחד מתלמידיו. יהודה קרב אל ישוע כדי לנשקו, 47
Un Viņam vēl runājot, redzi, pulks ļaužu un viens no tiem divpadsmit, Jūdas vārdā, gāja tiem priekšā un nāca tuvu pie Jēzus, Viņu skūpstīt.
אולם ישוע אמר לו:”יהודה, האם בנשיקה אתה עומד להסגיר את בן־האדם?“ 48
Bet Jēzus uz to sacīja: “Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod To Cilvēka Dēlu?”
כשראו התלמידים את העומד להתרחש שאלו את ישוע:”אדון, אתה רוצה שנכה אותם בחרבות שלנו?“ 49
Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas tur gribēja notikt, uz Viņu sacīja: “Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?”
ואחד מהם קיצץ את אוזנו הימנית של עבד הכוהן הגדול. 50
Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam, un tam nocirta labo ausi.
ישוע עצר בעדם ואמר:”הניחו להם לעשות את שלהם.“לאחר מכן נגע באוזנו של העבד וריפא אותה. 51
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ļaujat pat to.” un Viņš tam to ausi aizskāra un to dziedināja.
ישוע פנה אל ראשי הכוהנים, מפקדי משמר בית־המקדש והזקנים שבאו לאסרו:”מדוע אתם באים אלי בחרבות ובמקלות, האם אני גנב או שודד? 52
Un Jēzus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem kara virsniekiem pie Dieva nama un tiem vecajiem, kas Viņam bija nākuši virsū: “Jūs esat izgājuši tā kā pret slepkavu ar zobeniem un šķēpiem.
מדוע לא אסרתם אותי בבית־המקדש? הרי הייתי שם כל יום. אבל זוהי שעתכם, ושעת שלטון החושך.“ 53
Es esmu bijis ikdienas pie jums Dieva namā, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tas tumsības spēks.”
הם אסרו את ישוע והובילוהו אל בית הכוהן הגדול. פטרוס הלך אחריהם במרחק־מה, 54
Un tie Viņu saņēma, veda un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris gāja no tālienes pakaļ.
אולם הצטרף אליהם כשהדליקו מדורה בחצר והתיישבו סביבה. 55
Un kad tie uguni bija sakūruši nama vidū un kopā nosēdušies, Pēteris apsēdās viņu starpā.
משרתת אחת הבחינה בפטרוס לאור המדורה. היא נעצה בו מבט וקראה:”האיש הזה היה עם ישוע!“ 56
Un viena kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja to un sacīja: “Šis arīdzan bija pie Viņa.”
פטרוס הכחיש בתוקף את דבריה:”אישה, איני מכיר אותו כלל!“ 57
Bet tas Viņu aizliedza sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu.”
כעבור זמן קצר הבחין מישהו אחר בפטרוס.”אתה ודאי אחד מהם!“אמר.”מה פתאום, “הכחיש פטרוס,”אינני אחד מהם!“ 58
Un par mazu brīdi vēl cits to redzēdams sacīja: “Tu arīdzan esi no tiem.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es neesmu.”
כעבור שעה בערך העיר אדם נוסף:”אין לי ספק שהאיש הזה היה עם ישוע, כי שניהם מהגליל.“ 59
Un par vienu stundu cits to apstiprināja sacīdams: “Patiesi, šis arīdzan ir bijis pie Viņa, jo tas arīdzan ir Galilejs.”
פטרוס הכחיש שוב:”בן־אדם, איני יודע על מה אתה מדבר!“לפני שסיים פטרוס את דבריו נשמעה קריאת התרנגול. 60
Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.” Un tūdaļ kad tas vēl runāja, gailis dziedāja.
באותו רגע פנה ישוע והביט בעיניו של פטרוס. אז נזכר פטרוס בדברי האדון:”לפני קריאת התרנגול תתכחש לי שלוש פעמים.“ 61
Un Tas Kungs atgriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris pieminēja Tā Kunga vārdu, ka Tas uz viņu bija sacījis: “Pirms nekā gailis dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi.”
הוא יצא מהחצר ומירר בבכי. 62
Un ārā izgājis Pēteris raudāja gauži.
החיילים שהופקדו על שמירת ישוע לעגו לו, הכו אותו והתעללו בו. 63
Bet tie vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita.
הם קשרו את עיניו, הכו אותו באגרופים וקראו בלעג:”נביא שכמוך, נחש מי הכה אותך?“ 64
Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: “Uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis?”
הם המשיכו לקלל ולהעליב אותו. 65
Arī daudz citus vārdus tie uz Viņu sacīja, zaimodami.
למחרת בבוקר הובא ישוע לפני חברי הסנהדרין, ראשי הכוהנים, הסופרים וזקני העם. 66
Un kad gaisma ausa, tad sapulcējās tie ļaužu vecaji un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie To veda augšā priekš savas tiesas
”האם אתה באמת המשיח?“שאלו אותו. אך ישוע השיב:”אם אגיד לכם, לא תאמינו לי, 67
Un sacīja: “Ja Tu esi Kristus, tad saki mums.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Ja Es jums saku, tad jūs neticat;
ואם אשאל אתכם שאלות לא תשיבו לי. 68
Bet ja Es vaicāšu, tad jūs Man neatbildēsiet un Mani nelaidīsiet vaļā.
אולם עוד מעט בן־האדם ישב לימין גבורת האלוהים.“ 69
Bet no šī laika Tas Cilvēka Dēls sēdēs pie Tā Visspēcīgā Dieva labās rokas.”
”אם כך, בן־אלוהים אתה?“”אתם אמרתם שאני הוא“השיב ישוע. 70
Tad visi sacīja: “Vai tad Tu esi Dieva Dēls?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs to sakāt, un Es tas esmu.”
”איננו זקוקים לעדויות נוספות!“הם קראו.”במו אוזנינו שמענו אותו אומר דברים אלה!“ 71
Un tie sacīja: “Kādas liecības mums vēl vajag? Mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.”

< לוּקָס 22 >