איוב 30

1 וְעַתָּה ׀ שָֽׂחֲקוּ עָלַי צְעִירִים מִמֶּנִּי לְיָמִים אֲשֶׁר־מָאַסְתִּי אֲבוֹתָם לָשִׁית עִם־כַּלְבֵי צֹאנִֽי׃

Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.

2 גַּם־כֹּחַ יְדֵיהֶם לָמָּה לִּי עָלֵימוֹ אָבַד כָּֽלַח׃

Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.

3 בְּחֶסֶר וּבְכָפָן גַּלְמוּד הַֽעֹרְקִים צִיָּה אֶמֶשׁ שׁוֹאָה וּמְשֹׁאָֽה׃

No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.

4 הַקֹּטְפִים מַלּוּחַ עֲלֵי־שִׂיחַ וְשֹׁרֶשׁ רְתָמִים לַחְמָֽם׃

Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.

5 מִן־גֵּו יְגֹרָשׁוּ יָרִיעוּ עָלֵימוֹ כַּגַּנָּֽב׃

No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.

6 בַּעֲרוּץ נְחָלִים לִשְׁכֹּן חֹרֵי עָפָר וְכֵפִֽים׃

Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.

7 בֵּין־שִׂיחִים יִנְהָקוּ תַּחַת חָרוּל יְסֻפָּֽחוּ׃

Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,

8 בְּֽנֵי־נָבָל גַּם־בְּנֵי בְלִי־שֵׁם נִכְּאוּ מִן־הָאָֽרֶץ׃

Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!

9 וְעַתָּה נְגִינָתָם הָיִיתִי וָאֱהִי לָהֶם לְמִלָּֽה׃

Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.

10 תִּֽעֲבוּנִי רָחֲקוּ מֶנִּי וּמִפָּנַי לֹא־חָשְׂכוּ רֹֽק׃

Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.

11 כִּֽי־יתרו יִתְרִי פִתַּח וַיְעַנֵּנִי וְרֶסֶן מִפָּנַי שִׁלֵּֽחוּ׃

Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.

12 עַל־יָמִין פִּרְחַח יָקוּמוּ רַגְלַי שִׁלֵּחוּ וַיָּסֹלּוּ עָלַי אָרְחוֹת אֵידָֽם׃

Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.

13 נָתְסוּ נְֽתִיבָתִי לְהַוָּתִי יֹעִילוּ לֹא עֹזֵר לָֽמוֹ׃

Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.

14 כְּפֶרֶץ רָחָב יֶאֱתָיוּ תַּחַת שֹׁאָה הִתְגַּלְגָּֽלוּ׃

Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.

15 הָהְפַּךְ עָלַי בַּלָּהוֹת תִּרְדֹּף כָּרוּחַ נְדִבָתִי וּכְעָב עָבְרָה יְשֻׁעָתִֽי׃

Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.

16 וְעַתָּה עָלַי תִּשְׁתַּפֵּךְ נַפְשִׁי יֹאחֲזוּנִי יְמֵי־עֹֽנִי׃

Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.

17 לַיְלָה עֲצָמַי נִקַּר מֵעָלָי וְעֹרְקַי לֹא יִשְׁכָּבֽוּן׃

Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.

18 בְּרָב־כֹּחַ יִתְחַפֵּשׂ לְבוּשִׁי כְּפִי כֻתָּנְתִּי יַֽאַזְרֵֽנִי׃

Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.

19 הֹרָנִי לַחֹמֶר וָאֶתְמַשֵּׁל כֶּעָפָר וָאֵֽפֶר׃

Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.

20 אֲשַׁוַּע אֵלֶיךָ וְלֹא תַעֲנֵנִי עָמַדְתִּי וַתִּתְבֹּנֶן בִּֽי׃

Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.

21 תֵּהָפֵךְ לְאַכְזָר לִי בְּעֹצֶם יָדְךָ תִשְׂטְמֵֽנִי׃

Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.

22 תִּשָּׂאֵנִי אֶל־רוּחַ תַּרְכִּיבֵנִי וּתְמֹגְגֵנִי תשוה תּוּשִׁיָּֽה׃

Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.

23 כִּֽי־יָדַעְתִּי מָוֶת תְּשִׁיבֵנִי וּבֵית מוֹעֵד לְכָל־חָֽי׃

Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.

24 אַךְ לֹא־בְעִי יִשְׁלַח־יָד אִם־בְּפִידוֹ לָהֶן שֽׁוּעַ׃

Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.

25 אִם־לֹא בָכִיתִי לִקְשֵׁה־יוֹם עָֽגְמָה נַפְשִׁי לָאֶבְיֽוֹן׃

Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?

26 כִּי טוֹב קִוִּיתִי וַיָּבֹא רָע וַֽאֲיַחֲלָה לְאוֹר וַיָּבֹא אֹֽפֶל׃

Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.

27 מֵעַי רֻתְּחוּ וְלֹא־דָמּוּ קִדְּמֻנִי יְמֵי־עֹֽנִי׃

Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.

28 קֹדֵר הִלַּכְתִּי בְּלֹא חַמָּה קַמְתִּי בַקָּהָל אֲשַׁוֵּֽעַ׃

Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.

29 אָח הָיִיתִי לְתַנִּים וְרֵעַ לִבְנוֹת יַעֲנָֽה׃

Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.

30 עוֹרִי שָׁחַר מֵעָלָי וְעַצְמִי־חָרָה מִנִּי־חֹֽרֶב׃

Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.

31 וַיְהִי לְאֵבֶל כִּנֹּרִי וְעֻגָבִי לְקוֹל בֹּכִֽים׃

Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.