Ioba 7
1 A OLE anei he kaua no ke kanaka ma ka honua? A like kona mau la me na la o ka mea hoolimalima?
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 E like me ke kauwa i makemake nui i ka malu, A me ka hoolimalima i nana i ka uku o kana hana;
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 Pela no e lilo mai ai ia'u na malama luuluu, A e loaa ia'u na po kaumaha.
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 A i ka wa i moe ai au ilalo, i iho no au, Ahea la au e ala'e iluna? Ahea la e hala'e ka po? Ua piha au i ka hiaa ana a hiki i ka wanaao.
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 Ua paapu ko'u kino i ka ilo a me ka papaa lepo; Ke ola mai nei kuu ili, alaila puha hou ae la.
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 Ua oi ka mama o kuu mau la mamua o ka laau ulana lole, A holo aku me ke manaolana ole.
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 E hoomanao oe, he makani kuu ola: Aole e ike hou ko'u maka i ka maikai.
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 O ka maka o ka mea i ike ia'u, aole ia e ike hou ia'u: Maluna o'u kou mau maka, a e ole auanei au.
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
9 E like me ke ao e nalowale ana a e hele aku ana; Pela ka mea e iho ana i ka luakupapau, aole ia e ea hou ae iluna. (Sheol h7585)
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 Aole ia e hoi hou i kona hale, Aole hoi e ike hou kona wahi ia ia.
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 Nolaila aole au e hoopaa i kuu waha; E olelo aku au ma ka pilikia o kuu uhane; E ulono ana au no ka awaawa o kuu naau.
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 He kai anei au, a he ia nui, I hoonoho mai ai oe i ke kiai maluna o'u?
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 A i iho au, E hooluolu kuu wahi moe ia'u, E lawe aku kuu moe i ko'u ulono ana:
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 Alaila hoomakau mai oe ia'u ma na moeuhane, A hooweliweli mai oe ia'u i na mea hihio.
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 Nolaila ke koho nei kuu naau i ke kaawe, A me ka make mamua o kuu ola ana.
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 Ke hoopailua nei au ia mea; aole au makemake e ola loa; E waiho mai ia'u; no ka mea, he hanu wale no kuu mau la.
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 Heaha la ke kanaka, i hoonui mai ai oe ia ia? A i kau mai ai oe i kou manao ia ia?
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 A i ike mai ai oe ia ia i kela kakahiaka keia kakahiaka, A i hoao mau mai ai oe ia ia?
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 Pehea ka loihi o kou nana ole ana mai io'u aku nei, A kuu ole mai ia'u, a moni iho au i kuu kuha?
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 Ua hana hewa au; heaha ka'u e hana aku ai ia oe, E ka Meakiai i na kanaka? No keaha la oe e hooku ae ia'u, i mea e hopu ai nou, I lilo ai hoi au i mea kaumaha no'u iho?
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 No keaha la oe i kala ole mai ai i kuu hala, A i lawe aku hoi i ko'u hewa? No ka mea, ano e moe auanei au i ka lepo; A e imi mai oe ia'u, aole hoi wau.
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
