Psalm 78
1 Ein Lehrgedicht von Asaph. Gib acht, mein Volk, auf meine Belehrung,
Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
2 Ich will auftun meinen Mund zur Rede in Sprüchen, will Rätsel verkünden von der Vorzeit her.
Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
3 Was wir gehört und erfahren und unsere Väter uns erzählt haben,
Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 das wollen wir ihren Kindern nicht verschweigen, sondern dem künftgen Geschlecht verkünden die Ruhmestaten des HERRN und seine Stärke und die Wunder, die er getan hat.
To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
5 Denn er hat ein Zeugnis aufgerichtet in Jakob und festgestellt in Israel ein Gesetz, von dem er unsern Vätern gebot, es ihren Kindern kundzutun,
Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
6 auf daß die Nachwelt Kenntnis davon erhielte: die Kinder, die geboren würden, sollten aufstehn und ihren Kindern davon erzählen,
Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
7 daß sie auf Gott ihr Vertrauen setzten und die Taten Gottes nicht vergäßen und seine Gebote befolgten,
Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
8 daß sie nicht wie ihre Väter würden, ein trotziges und widerspenstiges Geschlecht, ein Geschlecht mit wankelmütigem Herzen, dessen Geist sich nicht zuverlässig zu Gott hielt.
Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
9 Ephraims Söhne, bogengerüstete Schützen, haben den Rücken gewandt am Tage des Kampfes.
Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
10 Sie hielten den gottgestifteten Bund nicht und wollten nicht wandeln in seinem Gesetz;
Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 nein, sie vergaßen seine Taten und seine Wunder, die er sie hatte sehen lassen.
Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 Vor ihren Vätern hatte er Wunder getan im Lande Ägypten, im Gefilde von Zoan.
Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
13 Er spaltete das Meer und ließ sie hindurchziehn und türmte die Wasser auf wie einen Wall;
Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
14 er leitete sie bei Tag durch die Wolke und während der ganzen Nacht durch Feuerschein;
Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
15 er spaltete Felsen in der Wüste und tränkte sie reichlich wie mit Fluten;
Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
16 Bäche ließ er aus dem Felsen hervorgehn und Wasser gleich Strömen niederfließen.
Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
17 Dennoch fuhren sie fort, gegen ihn zu sündigen, und widerstrebten dem Höchsten in der Wüste;
Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
18 ja, sie versuchten Gott in ihren Herzen, indem sie Speise verlangten für ihr Gelüst,
Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
19 und redeten gegen Gott mit den Worten: »Kann Gott wohl einen Tisch in der Wüste uns decken?
Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
20 Wohl hat er den Felsen geschlagen, daß Wasser flossen heraus und Bäche sich ergossen; doch wird er auch vermögen Brot zu geben oder Fleisch seinem Volke zu schaffen?«
Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
21 Drum, als der HERR das hörte, ergrimmte er: Feuer entbrannte gegen Jakob, und Zorn stieg auf gegen Israel,
Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
22 weil sie an Gott nicht glaubten und auf seine Hilfe nicht vertrauten.
Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
23 Und doch gebot er den Wolken droben und tat die Türen des Himmels auf,
Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
24 ließ Manna auf sie regnen zum Essen und gab ihnen himmlisches Brotkorn:
Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
25 Engelspeise aßen sie allesamt, Reisekost sandte er ihnen zur Sättigung.
Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Hinfahren ließ er den Ostwind am Himmel und führte durch seine Kraft den Südwind herbei;
Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
27 Fleisch ließ er auf sie regnen wie Staub und beschwingte Vögel wie Meeressand;
Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
28 mitten in ihr Lager ließ er sie fallen, rings um ihre Wohnungen her.
Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
29 Da aßen sie und wurden reichlich satt, und was sie gewünscht, gewährte er ihnen.
Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
30 Noch hatten sie ihres Gelüsts sich nicht entschlagen, noch hatten sie ihre Speise in ihrem Munde,
Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
31 da stieg der Ingrimm Gottes gegen sie auf und erwürgte die kräftigen Männer unter ihnen und streckte Israels junge Mannschaft zu Boden.
Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
32 Trotz alledem sündigten sie weiter und glaubten nicht an seine Wunder.
Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
33 Drum ließ er ihre Tage vergehn wie einen Hauch und ihre Jahre in angstvoller Hast.
Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
34 Wenn er sie sterben ließ, dann fragten sie nach ihm und kehrten um und suchten Gott eifrig
Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
35 und dachten daran, daß Gott ihr Fels sei und Gott, der Höchste, ihr Erlöser.
Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
36 Doch sie heuchelten ihm mit ihrem Munde und belogen ihn mit ihrer Zunge;
Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
37 denn ihr Herz hing nicht fest an ihm, und sie hielten nicht treu an seinem Bunde.
Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
38 Doch er war barmherzig, vergab die Schuld und vertilgte sie nicht, nein, immer wieder hielt er seinen Zorn zurück und ließ nicht seinen ganzen Grimm erwachen;
Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
39 denn er dachte daran, daß Fleisch sie waren, ein Windhauch, der hinfährt und nicht wiederkehrt.
Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
40 Wie oft widerstrebten sie ihm in der Wüste, kränkten sie ihn in der Öde!
Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
41 Und immer aufs neue versuchten sie Gott und betrübten den Heiligen Israels.
Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
42 Sie dachten nicht mehr an seine starke Hand, an den Tag, wo er sie vom Bedränger erlöste,
Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
43 als er seine Zeichen in Ägypten tat, seine Wunder im Gefilde von Zoan.
Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
44 Er verwandelte dort in Blut ihre Ströme, so daß man ihr fließendes Wasser nicht trinken konnte;
Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
45 er sandte unter sie Ungeziefer, das sie fraß, und Frösche, die ihnen Verderben brachten;
Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
46 er gab ihre Ernte den Freßgrillen preis und die Frucht ihrer Arbeit den Heuschrecken;
Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
47 er zerschlug ihre Reben mit Hagel, ihre Maulbeerfeigenbäume mit Schloßen;
Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
48 er gab ihr Vieh dem Hagel preis und ihren Besitz den Blitzen;
Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
49 er sandte gegen sie seines Zornes Glut, Wut und Grimm und Drangsal: eine Schar von Unglücksengeln;
Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
50 er ließ seinem Ingrimm freien Lauf, entzog ihre Seele nicht dem Tode, überließ vielmehr ihr Leben der Pest;
Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
51 er ließ alle Erstgeburt in Ägypten sterben, der Manneskraft Erstlinge in den Zelten Hams.
Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
52 Dann ließ er sein Volk ausziehn wie Schafe und leitete sie in der Wüste wie eine Herde
Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
53 und führte sie sicher, so daß sie nicht bangten; ihre Feinde aber bedeckte das Meer.
Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
54 So brachte er sie nach seinem heiligen Gebiet, in das Bergland, das er mit seiner Rechten erworben,
Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
55 und vertrieb vor ihnen her die Völker, verloste ihr Gebiet als erblichen Besitz und ließ in ihren Zelten die Stämme Israels wohnen.
Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
56 Doch sie versuchten und reizten Gott, den Höchsten, und hielten sich nicht an seine Gebote,
Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
57 sondern fielen ab und handelten treulos, ihren Vätern gleich; sie versagten wie ein trüglicher Bogen
Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
58 und erbitterten ihn durch ihren Höhendienst und reizten ihn zum Eifer durch ihre Götzenbilder.
Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
59 Als Gott es vernahm, ergrimmte er und verwarf Israel ganz und gar:
Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
60 er gab seine Wohnung in Silo auf, das Zelt, das er aufgeschlagen unter den Menschen;
Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
61 er ließ seine Macht in Gefangenschaft fallen und seine Zier in die Hand des Feindes;
Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
62 er gab sein Volk dem Schwerte preis und war entrüstet über sein Erbteil;
Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
63 seine jungen Männer fraß das Feuer, und seine Jungfraun blieben ohne Brautlied;
Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 seine Priester fielen durchs Schwert, und seine Witwen konnten keine Totenklage halten.
Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
65 Da erwachte der Allherr wie ein Schlafender, wie ein vom Wein übermannter Kriegsheld;
Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
66 er schlug seine Feinde von hinten und gab sie ewiger Schande preis.
Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
67 Auch verwarf er das Zelt Josephs und erwählte nicht den Stamm Ephraim,
Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
68 sondern erwählte den Stamm Juda, den Berg Zion, den er liebgewonnen;
Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
69 und er baute den ragenden Bergen gleich sein Heiligtum, fest wie die Erde, die er auf ewig gegründet.
Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
70 Dann erwählte er David, seinen Knecht, den er wegnahm von den Hürden des Kleinviehs;
Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
71 von den Mutterschafen holte er ihn, daß er Jakob weide, sein Volk, und Israel, seinen Erbbesitz.
No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
72 Der weidete sie mit redlichem Herzen und leitete sie mit kundiger Hand.
Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
