Sprueche 9
1 Die Weisheit hatte sich ein Haus gebaut und sieben Säulensitze machen lassen.
Dieva gudrība ir uztaisījusi savu namu, viņa uzcirtusi savus septiņus pīlārus;
2 Sie schlachtete ihr Vieh und mischte ihren Wein und deckte ihre Tische.
Viņa nokāvusi savus kaujamos, jaukusi savu vīnu, ir jau klājusi savu galdu;
3 Sie sandte ihre Mägde aus, um auf erhöhten Plätzen in der Stadt zu rufen:
Viņa izsūtījusi savas kalpones; viņa sauc no pilsētas augstākām vietām:
4 "Wer immer töricht ist, der pflege hier der Einkehr!" Wem's an Verstand gebricht, zu dem sag ich:
„Kas nejēga, lai griežas šurp!“kas neprātīgs, uz to viņa saka:
5 "Kommt her, genießt von meiner Speise und trinkt den Wein, den ich gemischt!
„Nāciet, ēdiet no manas maizes, un dzeriet no vīna, ko esmu jaukusi.
6 Laßt von der Torheit, daß ihr lebet, und schlagt den Weg der Einsicht ein!"
Atstājiet nejēdzību, tad dzīvosiet, un staigājiet pa atzīšanas ceļu!“
7 Wer einen Spötter schilt, der holt sich selber Schande, wer einen Frevler tadelt, eigene Schmach.
Kas smējēju pamāca, tas dabūs kaunu, un kas bezdievīgo pārmāca, apsmieklu.
8 So tadle nicht den Spötter, daß er dich nicht hasse! Doch tadle einen Weisen, dieser wird dich lieben!
Nepamāci smējēju, ka viņš tevi neienīst; pamāci prātīgo, tas tevi mīlēs.
9 Belehre einen Weisen! Und er wird noch weiser. Den Frommen lehr! Er mehrt sein Wissen.
Dod prātīgam, tad viņš tiks jo prātīgs, māci taisnu, tad viņš pieaugs mācībā.
10 Der Weisheit Anfang ist die Furcht des Herrn; den Heiligen erkennen, das heißt Einsicht.
Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.
11 "Durch mich ja werden deiner Tage viele; die Lebensjahre werden dir sich mehren.
Jo caur mani taps daudz tavu dienu un vairosies tev dzīvības gadi.
12 Bist du jetzt weise, bist du weise dir zum Besten; bist du ein Spötter, hast du es allein zu tragen."
Ja tu gudrs, tad tu sev gudrs; ja tu smējējs, tad tu viens pats to nesīsi.
13 Das Weib der Torheit schwatzt nur dummes Zeug; unwissend ist es.
Nejēdzība ir sieva tītīga, ģeķīga, kas neatjēdz nenieka
14 Sie sitzt an ihres Hauses Pforte, auf einem Sessel, fern dem Herzen ihrer Stadt,
Tā sēž sava nama durvīs uz goda krēsla pilsētas augstās vietās,
15 um denen zuzurufen, die des Weges ziehen und auf den Pfaden fürbaß schreiten:
Aicināt tos, kas iet garām pa ceļu, kas staigā savās taisnās tekās.
16 "Wer immer töricht ist, der pflege hier der Einkehr!" Wem's an Verstand gebricht, zu dem möcht ich jetzt sagen:
Kas nejēga, lai griežas šurp! Un kas neprātīgs, uz to viņa saka:
17 "Gestohlen Wasser, das ist fein; verboten Brot - ein süßes Brot!"
„Zagts ūdens ir salds, un slēpta maize garda!“
