Apostlite 12
1 Aga sel ajal pistis kuningas Heroodes käe mõnede külge kogudusest, et neile kurja teha.
Un ap to pašu laiku ķēniņš Hērodus kādiem no tās draudzes pielika rokas, tiem ļaunu darīdams,
2 Ta tappis mõõgaga Jaakobuse, Johannese venna.
Un nokāva ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.
3 Kui ta nägi, et see juutidele meeldis, mõtles ta kinni võtta ka Peetruse. See oli hapnemata leibade pühal.
Un redzēdams, ka tas tiem Jūdu ļaudīm patika, viņš turklāt arī vēl Pēteri sagrāba, (bet bija tās neraudzētās maizes dienas)
4 Heroodes vahistas Peetruse ja heitis ta vangi, andes ta nelja neljamehelise sõdurite salga valvata. Heroodes kavatses ta pärast paasapühi kohtumõistmiseks rahva ette tuua.
Un sagrābis to lika cietumā, un to nodeva sešpadsmit karavīriem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas tiem ļaudīm vest priekšā.
5 Nõnda siis oli Peetrus vangis, aga kogudus palvetas tuliselt Jumala poole tema pärast.
Tad nu Pēteris cietumā tapa sargāts; bet tā draudze bez mitēšanās lūdza Dievu par viņu.
6 Ööl enne seda, kui Heroodes tahtis ta kohtu ette tuua, magas Peetrus kahe sõduri vahel kahe ketiga aheldatult, ja tunnimehed valvasid sissepääsu juures.
Un kad Hērodus viņu gribēja priekšā vest, tanī pašā naktī Pēteris gulēja starp diviem karavīriem, ar divām ķēdēm saistīts, un tie sargi priekš durvīm sargāja to cietumu.
7 Ja vaata, järsku ilmus Issanda ingel ja valgus säras vangikongis. Ingel lõi Peetrust vastu külge ja äratas ta üles. „Ruttu, tõuse üles!“ütles ta ja ahelad langesid Peetruse randmetelt.
Un redzi, Tā Kunga eņģelis piestājās, un gaišums spīdēja tanī ēkā; un viņš piesita Pēterim pie sāniem un to uzmodināja sacīdams: “Celies drīz!” Un ķēdes nokrita no viņa rokām.
8 Siis ingel ütles talle: „Pane riided selga ja sandaalid jalga.“Ja Peetrus tegi nii. „Pane kuub endale ümber ja järgne mulle, “ütles ingel.
Un tas eņģelis uz to sacīja: “Apjozies un apauni kājas!” Un tas tā darīja. Un viņš uz to sacīja: “Apmet savu mēteli un nāc man līdz.”
9 Peetrus tuli tema järel vanglast välja ega teadnud, et see, mis ingel tegi, päriselt sündis; ta mõtles, et ta nägi nägemust.
Un tas iznācis viņam gāja līdz un nezināja to tiešām caur eņģeli notiekam; bet tam likās, ka redzot kādu parādīšanu.
10 Nad möödusid esimesest ja teisest valvepostist ja jõudsid linna viiva raudvärava juurde. See avanes neile iseenesest ja nad väljusid. Kui nad olid kõndinud ühe tänavapikkuse, jättis ingel ta järsku maha.
Un caur pirmo un otru vakti gājuši, tie nāca pie tiem dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie paši no sevis tiem atdarījās; un izgājuši tie vienu ielu nostaigāja un tūdaļ tas eņģelis no tā atstājās.
11 Siis Peetrus tuli enesesse tagasi ja ütles: „Nüüd ma tean ilma igasuguse kahtluseta, et Issand on läkitanud oma ingli ja on mind päästnud Heroodese käest ja kõigest, mida juudi rahvas ootas.“
Un Pēteris atjēdzies sacīja: “Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs Savu eņģeli ir sūtījis un mani izpestījis no Hērodus rokas un no visas Jūdu ļaužu gaidīšanas.”
12 Ja märgates, kus ta on, tuli ta Maarja maja juurde, kes on Markuseks hüütava Johannese ema. Sinna oli palju inimesi kogunenud palvetama.
Un to nopratis viņš nāca pie Marijas nama, kas bija māte Jānim, kam pavārds Marks; tur daudz bija sapulcējušies Dievu lūgt.
13 Peetrus koputas väravale ja teenijatüdruk nimega Roode tuli sinna kuulatama.
Un Pēterim pie vārtu durvīm klaudzinot, viena kalpone, ar vārdu Rode, nāca klausīties.
14 Kui ta Peetruse hääle ära tundis, oli ta nii rõõmus, et jooksis tagasi ust avamata ja hüüdis: „Peetrus on värava juures!“
Un Pētera balsi pazīdama, tā aiz prieka tos vārtus neatdarīja, bet ietecēja un pasludināja, ka Pēteris stāvot priekš vārtiem.
15 „Sa oled arust ära, “ütlesid nad talle. Aga kui ta kinnitas, et see on nõnda, ütlesid nad: „See on tema ingel!“
Bet tie uz viņu sacīja: “Vai tu traka?” Bet viņa uz to pastāvēja, tā esot. Bet tie sacīja: “Tas ir viņa eņģelis.”
16 Aga Peetrus koputas edasi. Kui nad ukse avasid, nägid nad teda ja jahmusid.
Bet Pēteris joprojām klaudzināja; un atdarījuši tie viņu redzēja un iztrūkās.
17 Peetrus aga viipas käega, et nad vait oleksid, ja jutustas neile, kuidas Issand oli ta vanglast välja toonud. „Rääkige sellest Jaakobusele ja vendadele!“ütles ta ja läks sealt ära teise kohta.
Bet viņš meta ar roku, lai būtu klusu, un tiem stāstīja, kā Tas Kungs viņu bija izvedis no cietuma. Un viņš sacīja: “Pasakiet to Jēkabam un tiem brāļiem;” un viņš izgājis devās uz citu vietu.
18 Aga hommikul oli suur segadus sõdurite hulgas, kui nad püüdsid aru saada, mis Peetrusega oli juhtunud.
Un kad gaisma ausa, tad tie karavīri gauži iztrūkās, kas gan ar Pēteri esot noticis.
19 Ja kui Heroodes laskis paiga põhjalikult läbi otsida ja teda ei leidnud, kuulas ta vangivalvurid üle ja käskis nad hukata. Siis läks Heroodes Juudamaalt Kaisareasse ja jäi sinna mõneks ajaks.
Bet kad Hērodus viņu bija meklējis un nebija atradis, tad viņš tos sargus priekš tiesas izvaicājis pavēlēja, tos novest (pie nāves); un viņš nogāja no Jūdu zemes uz Cezareju un tur mita.
20 Ent Heroodes kandis viha Tüürose ja Siidoni rahva peale. Need tulid ühel meelel tema juurde ja, saanud kuninga kambriülema Blastose poolehoiu, palusid rahu; sest nad said oma toidu kuninga aladelt.
Un Hērodus apņēmās karot pret Tirus un Sidonas ļaudīm; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa, un pārrunājuši Blastu, kas bija uzraugs pār tā ķēniņa guļamo kambari, tie lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme savu uzturu ņēma no ķēniņa zemes.
21 Määratud päeval istus Heroodes kuninglikku rüüd kandes oma troonil ja pidas rahvale kõne.
Un kādā noliktā dienā Hērodus aptērpās ar ķēniņa drēbēm un sēdēja uz goda krēsla un uz tiem runāja ļaužu priekšā.
22 Rahvas hüüdis: „See ei ole inimese, vaid jumala hääl!“
Un tie ļaudis uzkliedza: “Tā ir dieva un ne cilvēka balss.”
23 Aga otsekohe lõi teda Issanda ingel, sest et ta ei andnud au Jumalale. Ja ussidest sööduna ta suri.
Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš Dievam to godu nedeva. Un viņš no tārpiem tapa ēsts un nomira.
24 Aga Jumala sõna kasvas ja levis.
Bet Dieva vārds auga un vairojās.
25 Ja Barnabas ja Saulus tulid tagasi Jeruusalemmast, kui nad olid täitnud oma ülesande, ning võtsid enestega ühes ka Johannese, keda hüüti Markuseks.
Bet Barnaba un Sauls, kad tie to palīdzību bija nonesuši, griezās atpakaļ no Jeruzālemes un ņēma līdz arī Jāni, ar pavārdu Marks.
