Job 11
1 And Zophar the Naamathite answereth and saith: —
Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
2 Is a multitude of words not answered? And is a man of lips justified?
Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?
3 Thy devices make men keep silent, Thou scornest, and none is causing blushing!
Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,
4 And thou sayest, 'Pure [is] my discourse, And clean I have been in Thine eyes.'
Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)
5 And yet, O that God had spoken! And doth open His lips with thee.
Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi
6 And declare to thee secrets of wisdom, For counsel hath foldings. And know thou that God forgetteth for thee, [Some] of thine iniquity.
Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.
7 By searching dost thou find out God? Unto perfection find out the Mighty One?
Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?
Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? (Sheol h7585)
9 Longer than earth [is] its measure, And broader than the sea.
Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!
10 If He pass on, and shut up, and assemble, Who then dost reverse it?
Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?
11 For he hath known men of vanity, And He seeth iniquity, And one doth not consider [it]!
Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams.
12 And empty man is bold, And the colt of a wild ass man is born.
Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.
13 If thou — thou hast prepared thy heart, And hast spread out unto Him thy hands,
Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, -
14 If iniquity [is] in thy hand, put it far off, And let not perverseness dwell in thy tents.
Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,
15 For then thou liftest up thy face from blemish, And thou hast been firm, and fearest not.
Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.
16 For thou dost forget misery, As waters passed away thou rememberest.
Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.
17 And above the noon doth age rise, Thou fliest — as the morning thou art.
Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.
18 And thou hast trusted because their is hope, And searched — in confidence thou liest down,
Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.
19 And thou hast rested, And none is causing trembling, And many have entreated thy face;
Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.
20 And the eyes of the wicked are consumed, And refuge hath perished from them, And their hope [is] a breathing out of soul!
Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša.
