< Job 10 >

1 My soul hath been weary of my life, I leave off my talking to myself, I speak in the bitterness of my soul.
Mana dvēsele apnikusi dzīvot; savas vaimanas es neaizturēšu, es runāšu savas dvēseles rūgtumā.
2 I say unto God, 'Do not condemn me, Let me know why Thou dost strive [with] me.
Es sacīšu uz Dievu: nepazudini mani, dod man zināt, kāpēc Tu ar mani tiesājies.
3 Is it good for Thee that Thou dost oppress? That Thou despisest the labour of Thy hands, And on the counsel of the wicked hast shone?
Vai Tev patīk varas darbu darīt, atmest Savas rokas darbu un bezdievīgo padomam dot spožumu;
4 Eyes of flesh hast Thou? As man seeth — seest Thou?
Vai Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēks redz?
5 As the days of man [are] Thy days? Thy years as the days of a man?
Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas un Tavi gadi kā kāda vīra dienas,
6 That Thou inquirest for mine iniquity, And for my sin seekest?
Ka Tu manu noziegumu meklē un vaicā pēc maniem grēkiem,
7 For Thou knowest that I am not wicked, And there is no deliverer from Thy hand.
Lai gan Tu zini, ka es bezdievīgs neesmu, un ka neviena nav, kas no Tavas rokas izglābj,
8 Thy hands have taken pains about me, And they make me together round about, And Thou swallowest me up!
Tavas rokas mani sataisījušas un darījušas, kāds es viscaur esmu, un tomēr Tu mani aprij.
9 Remember, I pray Thee, That as clay Thou hast made me, And unto dust Thou dost bring me back.
Piemini jel, ka Tu mani kā mālu esi taisījis, vai Tu mani atkal darīsi par pīšļiem?
10 Dost Thou not as milk pour me out? And as cheese curdle me?
Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, un man licis sarikt kā sieram?
11 Skin and flesh Thou dost put on me, And with bones and sinews dost fence me.
Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, ar kauliem un dzīslām mani salaidis!
12 Life and kindness Thou hast done with me. And Thy inspection hath preserved my spirit.
Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tavas acis sargāja manu dvēseli.
13 And these Thou hast laid up in Thy heart, I have known that this [is] with Thee.
Un to Tu Savā sirdī esi slēpis, es zinu, ka tas Tev prātā stāvēja.
14 If I sinned, then Thou hast observed me, And from mine iniquity dost not acquit me,
Kad es grēkoju, tad Tu to gribēji pieminēt un mani neatlaist no maniem noziegumiem.
15 If I have done wickedly — woe to me, And righteously — I lift not up my head, Full of shame — then see my affliction,
Ja es bezdievīgs biju, ak vai, man! Bet ja biju taisns, taču man nebija galvu pacelt, ar lielu kaunu ieraugot savas bēdas.
16 And it riseth — as a lion Thou huntest me. And Thou turnest back — Thou shewest Thyself wonderful in me.
Un ja es galvu paceļu, kā lauva Tu mani gribēji vajāt, un arvien atkal brīnišķi pret mani rādīties,
17 Thou renewest Thy witnesses against me, And dost multiply Thine anger with me, Changes and warfare [are] with me.
Pret mani vest Savus lieciniekus citus par citiem un vairot Savu dusmību pret mani, celt pret mani vienu kara spēku pēc otra.
18 And why from the womb Hast Thou brought me forth? I expire, and the eye doth not see me.
Kāpēc tad Tu mani esi izvedis no mātes miesām? Kaut es būtu nomiris un neviena acs mani nebūtu redzējusi,
19 As I had not been, I am, From the belly to the grave I am brought,
Tad es būtu kā kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu kapā guldīts.
20 Are not my days few? Cease then, and put from me, And I brighten up a little,
Vai nav īss mans mūžs? Mities jel, atstājies no manis, ka es maķenīt atspirgstos,
21 Before I go, and return not, Unto a land of darkness and death-shade,
Pirms es noeju, un vairs neatgriežos, uz tumsības un nāves ēnas zemi,
22 A land of obscurity as thick darkness, Death-shade — and no order, And the shining [is] as thick darkness.'
Uz zemi, kur bieza tumsība kā pusnakts, kur nāves ēna un nekāda skaidrība, un kur gaisma ir kā tumsība.

< Job 10 >