Job 30
1 But now yongere men in tyme scornen me, whos fadris Y deynede not to sette with the doggis of my flok.
Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.
2 Of whiche men the vertu of hondis was for nouyt to me, and thei weren gessid vnworthi to that lijf.
Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.
3 Thei weren bareyn for nedynesse and hungur; that gnawiden in wildirnesse, and weren pale for pouert and wretchidnesse;
No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.
4 and eeten eerbis, aud the ryndis of trees; and the roote of iunyperis was her mete.
Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.
5 Whiche men rauyschiden these thingis fro grete valeis; and whanne thei hadden foundun ony of alle, thei runnen with cry to tho.
No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.
6 Thei dwelliden in deseertis of strondis, and in caues of erthe, ethir on grauel, `ethir on cley.
Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.
7 Whiche weren glad among siche thingis, and arettiden delices to be vndur buschis.
Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,
8 The sones of foolis and of vnnoble men, and outirli apperynge not in erthe.
Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!
9 But now Y am turned in to the song of hem, and Y am maad a prouerbe to hem.
Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.
10 Thei holden me abhomynable, and fleen fer fro me, and dreden not to spete on my face.
Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.
11 For God hath openyd his arowe caas, and hath turmentid me, and hath set a bridil in to my mouth.
Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.
12 At the riytside of the eest my wretchidnessis risiden anoon; thei turneden vpsedoun my feet, and oppressiden with her pathis as with floodis.
Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.
13 Thei destrieden my weies; thei settiden tresoun to me, and hadden the maistri; and `noon was that helpide.
Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.
14 Thei felden in on me as bi a brokun wal, and bi yate openyd, and weren stretchid forth to my wretchidnessis.
Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.
15 Y am dryuun in to nouyt; he took awei my desir as wynd, and myn helpe passide awei as a cloude.
Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.
16 But now my soule fadith in my silf, and daies of turment holden me stidfastly.
Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.
17 In nyyt my boon is persid with sorewis; and thei, that eten me, slepen not.
Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.
18 In the multitude of tho my cloth is wastid, and thei han gird me as with coler of a coote.
Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.
19 Y am comparisound to cley, and Y am maad lijk to a deed sparcle and aisch.
Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.
20 Y schal cry to thee, and thou schalt not here me; Y stonde, and thou biholdist not me.
Es Tevi piesaucu, bet Tu man neatbildi, es gaidu, bet Tu tik skaties.
21 Thou art chaungid in to cruel to me, and in the hardnesse of thin hond thou art aduersarie to me.
Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar Savu vareno roku Tu man turies pretī.
22 Thou hast reisid me, and hast set as on wynd; and hast hurtlid me doun strongli.
Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.
23 Y woot, that thow schalt bitake me to deeth, where an hows is ordeyned to ech lyuynge man.
Jo es zinu, ka Tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.
24 Netheles thou sendist not out thin hond to the wastyng of hem; and if thei fallen doun, thou schalt saue.
Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.
25 Y wepte sum tyme on him, that was turmentid, and my soule hadde compassioun on a pore man.
Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?
26 Y abood goodis, and yuelis ben comun to me; Y abood liyt, and derknessis braken out.
Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.
27 Myn ynnere thingis buyliden out with outen my reste; daies of turment camen bifor me.
Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.
28 Y yede morenynge, and Y roos with out woodnesse in the cumpenye, and criede.
Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.
29 Y was the brother of dragouns, and the felow of ostrigis.
Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.
30 My skyn was maad blak on me, and my boonys drieden for heete.
Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.
31 Myn harpe is turned in to morenyng, and myn orgun in to the vois of weperis.
Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.
