Job 9
1 Then Job answered and said,
Ījabs atbildēja un sacīja:
2 I know [it to be] so of a truth: but how should man be just with God?
Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
3 If he will contend with him, he cannot answer him one of a thousand.
Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
4 [He is] wise in heart, and mighty in strength: who hath hardened [himself] against him, and hath prospered?
Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
5 Who removeth the mountains, and they know not: who overturneth them in his anger.
Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
6 Who shaketh the earth out of her place, and its pillars tremble.
Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
7 Who commandeth the sun, and it riseth not; and sealeth up the stars.
Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
8 Who alone spreadeth out the heavens, and treadeth upon the waves of the sea.
Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
9 Who maketh Arcturus, Orion, and Pleiades, and the chambers of the south.
Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
10 Who doeth great things past finding out; yes, and wonders without number.
Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Lo, he goeth by me, and I see [him] not: he passeth on also, but I perceive him not.
Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
12 Behold, he taketh away, who can hinder him? who will say to him, What doest thou?
Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
13 [If] God will not withdraw his anger, the proud helpers do stoop under him.
Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
14 How much less shall I answer him, [and] choose out my words [to reason] with him?
Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
15 Whom, though I were righteous, [yet] would I not answer, [but] I would make supplication to my judge.
Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
16 If I had called, and he had answered me; [yet] I would not believe that he had hearkened to my voice.
Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
17 For he breaketh me with a tempest, and multiplieth my wounds without cause.
Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
18 He will not suffer me to take my breath, but filleth me with bitterness.
Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
19 If [I speak] of strength, lo, [he is] strong: and if of judgment, who shall set me a time [to plead]?
Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
20 If I justify myself, my own mouth will condemn me: [if I say], I [am] perfect, that also will prove me perverse.
Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
21 [Though] I [were] perfect, [yet] would I not know my soul: I would despise my life.
Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
22 This [is] one [thing], therefore I said [it], he destroyeth the perfect and the wicked.
Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
23 If the scourge shall slay suddenly, he will laugh at the trial of the innocent.
Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
24 The earth is given into the hand of the wicked: he covereth the faces of its judges; if not, where, [and] who [is] he?
Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
25 Now my days are swifter than a post: they flee away, they see no good.
Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 They are passed away as the swift ships: as the eagle [that] hasteth to the prey.
Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
27 If I say, I will forget my complaint, I will leave off my heaviness, and comfort [myself]:
Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
28 I am afraid of all my sorrows, I know that thou wilt not hold me innocent.
Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
29 [If] I am wicked, why then do I labor in vain?
Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
30 If I wash myself with snow water, and make my hands never so clean;
Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
31 Yet wilt thou plunge me in the ditch, and my own clothes shall abhor me.
Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
32 For [he is] not a man, as I [am], [that] I should answer him, [and] we should come together in judgment.
Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
33 Neither is there any judge between us, [that] might lay his hand upon us both.
Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
34 Let him take away his rod from me, and let not his fear terrify me:
Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
35 [Then] would I speak, and not fear him; but [it is] not so with me.
Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
