< Job 29 >

1 Moreover, Job continued his parable, and said,
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 Oh that I were as [in] months past, as [in] the days [when] God preserved me;
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 When his candle shined upon my head, [and when] by his light I walked [through] darkness;
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 As I was in the days of my youth, when the secret of God [was] upon my tabernacle;
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 When the Almighty [was] yet with me, [when] my children [were] about me;
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 When I washed my steps with butter, and the rock poured me out rivers of oil;
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 When I went out to the gate through the city, [when] I prepared my seat in the street!
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 The young men saw me, and hid themselves: and the aged arose, [and] stood up.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 The princes refrained talking, and laid [their] hand on their mouth.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 The nobles held their peace, and their tongue cleaved to the roof of their mouth.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 When the ear heard [me], then it blessed me; and when the eye saw [me], it gave witness to me:
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Because I delivered the poor that cried, and the fatherless, and [him that had] none to help him.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 The blessing of him that was ready to perish came upon me: and I caused the widow's heart to sing for joy.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 I put on righteousness, and it clothed me: my judgment [was] as a robe and a diadem.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 I was eyes to the blind, and feet [was] I to the lame.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 I [was] a father to the poor: and the cause [which] I knew not I searched out.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 And I broke the jaws of the wicked, and plucked the spoil out of his teeth.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Then I said, I shall die in my nest, and I shall multiply [my] days as the sand.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 My root [was] spread out by the waters, and the dew lay all night upon my branch.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 My glory [was] fresh in me, and my bow was renewed in my hand.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 To me [men] gave ear, and waited, and kept silence at my counsel.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 After my words they spoke not again; and my speech dropped upon them.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 And they waited for me as for the rain; and they opened their mouth wide [as] for the latter rain.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 [If] I laughed on them, they believed [it] not; and the light of my countenance they cast not down.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 I chose out their way, and sat chief, and dwelt as a king in the army, as one [that] comforteth the mourners.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.

< Job 29 >