Exodus 3
1 Now, Moses, was shepherding the flock of Jethro his father-in-law priest of Midian, —so he led forth the flock behind the desert, and came in unto the mountain of God to Horeb.
Un Mozus ganīja Jetrus, sava tēvoča, Midijanas priestera, avis un dzina tās avis aiz tuksneša un nāca pie Dieva kalna Horebā.
2 Then appeared the messenger of Yahweh unto him, in a flame of fire from the midst of the thorn-bush, —so he looked and lo! the thorn-bush burning with fire and yet the thorn-bush, was not consumed.
Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās un redzi, tas ērkšķu krūms dega ar uguni, bet tas ērkšķu krūms nesadega.
3 And, Moses said, Let me turn aside, pray, and see this great sight, —why the thorn-bush, doth not burn up.
Tad Mozus sacīja: es jel noiešu un apraudzīšu šo lielo parādīšanu, kādēļ tas ērkšķu krūms nesadeg.
4 And Yahweh saw, that he turned aside to see, —so God called unto him out of the midst of the thorn-bush, and said—Moses! Moses! And he said—Behold me!
Un Tas Kungs redzēja, ka tas gāja lūkot, un Dievs sauca uz to no tā ērkšķu krūma un sacīja: Mozu! Mozu! Un tas sacīja: redzi, še es esmu.
5 And he said—Do not draw nigh hither, —put off thy sandals from thy feet, for, the place whereon thou art standing is holy ground.
Un Viņš sacīja: nenāc klāt, novelc savas kurpes no kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.
6 And he said—I, am the God of thy father, God of Abraham, God of Isaac and God of Jacob. And Moses hid his face, for he was afraid to look upon God.
Un Viņš sacīja: Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo tas bijās Dievu uzlūkot.
7 Then said Yahweh, I have, seen, the humiliation of my people, who are in Egypt, —and their outcry, have I heard, by reason of their task-masters, for I know their pains;
Un Tas Kungs sacīja: Es tiešām esmu redzējis Savu ļaužu bēdas, kas ir Ēģiptes zemē un esmu dzirdējis viņu brēkšanu par saviem dzinējiem, jo viņu sāpes Es esmu ņēmis vērā.
8 therefore have I come down to deliver them from the hand of the Egyptians, and to take them up out of that land, into a land good and large, into a land flowing with milk and honey, —into the place of the Canaanite and the Hittite, and the Amorite and the Perizzite, and the Hivite, and the Jebusite.
Tādēļ Es esmu nolaidies, tos izpestīt no ēģiptiešu rokas un tos izvest no šās zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu vietu.
9 Now, therefore, lo! the outcry of the sons of Israel, hath come in unto me, —moreover also, I have seen the oppression, wherewith the Egyptians are oppressing them.
Un nu redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es arī esmu redzējis to spaidīšanu, ar ko ēģiptieši tos spaida.
10 Now, therefore, come thou! that I may send thee unto Pharaoh, —and bring thou forth my people—the sons of Israel—out of Egypt.
Tad nu ej, Es tevi sūtīšu pie Faraona, un izvedi Manus ļaudis, Israēla bērnus, no Ēģiptes zemes.
11 And Moses said unto God, Who am, I, that I should go unto Pharaoh, —and that I should bring forth the sons of Israel out of Egypt?
Tad Mozus sacīja uz Dievu: kas es esmu, ka man būs iet pie Faraona un izvest Israēla bērnus no Ēģiptes?
12 And he said—I will be with thee, and, this, to thee, [shall be] the sign, that, I have sent thee, —When thou bringest forth the people out of Egypt, ye shall do service unto God, upon this mountain.
Un Viņš sacīja: Es būšu ar tevi: un šī būs tev tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis: kad tu tos ļaudis no Ēģiptes zemes būsi izvedis, tad jūs Dievam kalposiet uz šī kalna.
13 And Moses said unto God—Lo! as surely as, I, go in unto the sons of Israel, and say unto them, The God of your fathers, hath sent me unto you, So surely will they say unto me—What is his name? What shall I say unto them?
Un Mozus sacīja uz Dievu: redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un uz tiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, un tie uz mani saka, kāds ir Viņa vārds? Ko man tiem būs sacīt?
14 And God said unto Moses, I Will Become whatsoever I please, And he said—Thus, shalt thou say to the sons of Israel, I Will Become hath sent me unto you.
Tad Dievs sacīja uz Mozu: Es Esmu, Kas Es Esmu. Un Viņš sacīja: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: Es Esmu, Tas mani pie jums ir sūtījis.
15 And God said yet further unto Moses—Thus shalt thou say unto the sons of Israel, Yahweh God of your fathers. God of Abraham God of Isaac and God of Jacob, hath sent me unto you. This, is my name to times age-abiding, And, this, my memorial to generation after generation.
Un Dievs vēl sacīja Mozum: tā tev būs sacīt Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs, mani pie jums ir sūtījis; šis ir Mans vārds mūžīgi, un šī ir Mana piemiņa uz bērnu bērniem.
16 Go—and thou shalt gather together the elders of Israel and shalt say unto them-Yahweh God of your fathers, hath appeared unto me, the God of Abraham Isaac, and Jacob saying, —I am, concerned, for you, and for what is done to you in Egypt;
Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki tiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, man ir parādījies, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs, un sacījis: Es esmu nācis jūs raudzīt un to, kas jums darīts Ēģiptes zemē.
17 therefore do I say—I will bring you up out of the humiliation of Egypt, into the land of the Canaanite and the Hittite, and the Amorite and the Perizzite, and the Hivite, and the Jebusite, —into a land flowing with milk and honey.
Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no ēģiptiešu spaidīšanas uz Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu, Fereziešu, Hiviešu un Jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.
18 So will they hearken to thy voice, —and thou shalt go in—thou, and the elders of Israel, unto the king of Egypt and ye shall say unto him—Yahweh, God of the Hebrews, hath fallen in with us, Now, therefore let us go, we pray thee, a journey of three days into the desert, that we may sacrifice to Yahweh, our God.
Un kad tie klausīs tavai balsij, tad tev ar Israēla vecajiem būs iet pie Ēģiptes ķēniņa un uz to sacīt: Tas Kungs, tas Ebreju Dievs, mūs ir sastapis. Un nu lai ejam treju dienu gājumu tuksnesī, upurēt Tam Kungam, savam Dievam.
19 But, I, know, that the king of Egypt will not suffer you to go, —not even by a firm hand.
Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš jums neļaus iet, pat ne caur stipru roku.
20 So then I will put forth my hand and smite Egypt, with all my wonders, which I will do in the midst thereof, —and, after that, he will send you forth.
Tad Es izstiepšu Savu roku un sitīšu Ēģiptes zemi ar visiem Saviem brīnumiem, ko Es viņas vidū darīšu; tad viņš jūs atlaidīs.
21 Thus will I give favour to this people in the eyes of the Egyptians, —so shall it come to pass that when ye do go, ye shall not go empty;
Un Es tiem ļaudīm došu žēlastību ēģiptiešu priekšā, un kad jūs iziesiet, tad jūs neiziesiet tukši.
22 but every woman shall ask of her neighbour, and of her that sojourneth in her house, jewels of silver, and jewels of gold and mantles, —and ye shall put them upon your sons and upon your daughters, so shall ye spoil the Egyptians.
Bet ikvienai sievai no savas kaimiņienes un no tās, kas dzīvo viņas namā, būs prasīt zelta un sudraba traukus un drēbes, tos jums būs likt uz saviem dēliem un savām meitām un ēģiptiešiem atņemt.
