Acts 1
1 The first narrative, indeed, made I, concerning all things, O Theophilus, which Jesus began both to do and teach, —
Tos pirmos stāstus es gan esmu stāstījis par visu, mans Teofil, ko Jēzus ir iesācis darīt un mācīt,
2 Until the day when, having given command unto the apostles, whom through Holy Spirit he had chosen, he was taken up;
Līdz tai dienai, kad Viņš tapa uzņemts un tiem apustuļiem, ko Viņš izredzējis, pavēles bija devis caur Svēto Garu.
3 Unto whom he also presented himself alive, after he had suffered, by many sure tokens, throughout forty days making himself visible unto them, and speaking the things concerning the kingdom of God.
Tiem Viņš arīdzan pēc Savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm Pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām.
4 And being in company with them he charged them, from Jerusalem, not to absent themselves, but—To abide around the promise of the Father which ye have heard of me,
Un kad Viņš tos bija sapulcinājis, tad Viņš tiem pavēlēja, neatstāties no Jeruzālemes, bet gaidīt uz Tā Tēva apsolīšanu, ko jūs no manis esat dzirdējuši (tā Viņš sacīja);
5 Because, John, indeed, immersed with water; but, ye, in Holy Spirit shall be immersed, —after not many of these days.
Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu ne ilgi pēc šīm dienām.
6 They, therefore, having come together, began to question him, saying—Lord! art thou at this time duly establishing the kingdom unto Israel?
Tad nu tie, kas bija kopā nākuši, Viņam vaicāja sacīdami: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?”
7 He said unto them—It is not yours to get to know times or seasons which the Father hath put in his own authority;
Bet Viņš uz tiem sacīja: “Jums nepieklājās zināt tos laikus jeb brīžus, ko Tas Tēvs Savā paša varā nolicis.
8 But ye shall receive power when the Holy Spirit cometh upon you, and ye shall be my witnesses, both in Jerusalem and [in] all Judaea and Samaria and as far as the uttermost part of the land.
Bet jūs dabūsiet spēku, kad Tas Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet Mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam.”
9 And having said these things, as they were beholding, he was lifted up, and a cloud caught him away from their eyes.
Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un viens padebesis To uzņēma no viņu acīm.
10 And, while they were looking steadfastly into heaven as he was going his way, then lo! two men had taken their stand beside them, in white garments, —
Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs,
11 Who also said—Men of Galilee! why stand ye looking into heaven? This Jesus who hath been taken up from you into heaven, shall so come, in like manner as ye yourselves have gazed upon him going into heaven.
Un sacīja: “Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.”
12 Then returned they into Jerusalem, from a mountain called Olivet, which is nigh unto Jerusalem a Sabbath day’s journey.
Tad tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no tā kalna, kas top saukts Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes vienu svētdienas gājumu.
13 And, when they had entered, into the upper-story went they up, where remained behind—both Peter and John and James and Andrew, Philip and Thomas, Bartholomew and Matthew, James the son of Alphaeus and Simon the zealot, and Judas the son of James.
Un tur nonākuši tie uzkāpa augšistabā; tur bija sapulcēti Pēteris un Jēkabs, un Jānis un Andrejs, Filips un Toms, Bērtulis un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zelotes un Jūda, Jēkaba brālis.
14 These all were giving constant attention with one accord unto the prayer, with [certain] women, and Mary the mother of Jesus, and with his brethren.
Šie visi vienprātīgi pastāvēja iekš lūgšanas un pielūgšanas līdz ar tām sievām un ar Viņa brāļiem.
15 And, in these days, Peter, standing up in the midst of the brethren, said, —and there was a multitude of names, of one accord, about a hundred and twenty, —
Un tanīs dienās Pēteris cēlās starp tiem mācekļiem un sacīja, (un tur bija kopā līdz simts divdesmit dvēselēm):
16 Brethren! It was needful for the Scripture to be fulfilled which the Holy Spirit spake beforehand through the mouth of David, concerning Judas, —who became guide unto them who apprehended Jesus;
“Vīri, brāļi, tiem rakstiem bija tapt piepildītiem, ko Tas Svētais Gars ir papriekš sacījis caur Dāvida muti par Jūdasu, kas bija ceļa vadonis tiem, kas Jēzu saņēma.
17 For that he had come to be reckoned among us and obtained the lot of this ministry.—
Jo tas bija pieskaitīts pie mums un līdz ar mums dabūjis šo pašu kalpošanas amatu.
18 This man therefore had possessed himself of a field out of the reward of unrighteousness, —and falling headlong burst asunder in the midst, and forth gushed all his bowels;
Tad nu šis tīrumu ir mantojis no tās netaisnās algas, un uz vaigu nokritis, tas vidū uz pusēm sprādzis un visas viņa iekšas ir izgāzušās.
19 And it became known unto all them who were dwelling in Jerusalem, so that that field was called, in their language, Akeldama, that is, Field of Blood.—
Un tas visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, ir tapis zināms, kā arī tas tīrums viņu valodā ir nosaukts: Aķeldama, tas ir asins tīrums.
20 For it is written in the book of Psalms: Let his encampment become desolate, and let there be none to dwell therein! And—his overseership, let a different man take!
Jo Dāvida dziesmu grāmatā ir rakstīts: viņu māja lai paliek par postažu, un lai neviens tur nedzīvo, un lai cits dabū viņa uzrauga amatu.
21 It is needful then that, of the men who companied with us during all the time in which the Lord Jesus came in and went out over us,
Tāpēc nu pieklājās, ka no tiem vīriem, kas ar mums kopā bijuši pa visu to laiku, kad Tas Kungs Jēzus pie mums ir iegājis un izgājis,
22 Beginning from the immersion by John until the day when he was taken up from us, that, a witness of his resurrection along with us, should one of these become.
Iesākot no Jāņa kristības līdz tai dienai, kad Viņš no mums ir uzņemts debesīs, ka viens no šiem top par Viņa augšāmcelšanās liecinieku līdz ar mums.”
23 And they appointed two, —Joseph, called Barsabbas, who was surnamed Justus, and Matthias.
Un tie stādīja divus priekšā, Jāzepu, kas top saukts Barsaba, ar pavārdu Justs, un Mattīsu.
24 And, praying, they said—Thou Lord! observer of the hearts of all men! shew forth whom thou hast chosen, —of these two, one; —
Un Dievu pielūguši tie sacīja: “Kungs, Tu visu siržu manītājs, rādi no šiem diviem vienu, ko Tu izredzējis,
25 To take the place of this ministry and apostleship, from which Judas went aside, to go his way unto his own place.
Kas var dalību dabūt pie šās kalpošanas un pie šī apustuļu amata, no kā Jūdas ir atstājies, noiedams savā vietā.”
26 And they gave lots for them; and the lot fell upon Matthias, and he was numbered with the eleven apostles.
Un tie meslojās, un mesli krita uz Mattīsu, un tas tiem vienpadsmit tapa pieskaitīts.
