Acts 24
1 And, after five days, came down the High-priest Ananias, with certain Elders and a certain orator Tertullus, and they informed the governor against Paul.
Un pēc piecām dienām tas augstais priesteris Ananija nonāca ar tiem vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie tā zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa.
2 And, when he was called, Tertullus began to make accusation, saying—Seeing that, great peace, we are obtaining through thee, and that, reforms, are being brought about for this nation through thy forethought,
Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams:
3 both in all ways and in all places, are we accepting it, most excellent Felix, with all thankfulness.
“Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz teicamas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Feliks, visādi un visās malās ar visu pateikšanu saņemam.
4 But, lest I too long detain thee, I beseech thee to hear us concisely in thy considerateness.
Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos.
5 For, finding this man a pest, and moving sedition with all the Jews that are throughout the inhabited earth, a leader also of the sect of the Nazarenes, —
Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir tās Nacareju draudzes priekšnieks,
6 who also attempted to desecrate even, the temple, whom we also seized,
Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt.
Bet Lizijs, tas virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis.
8 from whom thou shall be able, thyself, by making examination concerning all these things, to ascertain the things of which, we, are accusing him.
Un viņa sūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt; no tā tu pats visas lietas izklausinādams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam.”
9 Moreover, the Jews also were joining in the attack, saying that, these things, were, so.
Bet tie Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot.
10 And Paul answered, when the governor had motioned him to be speaking, —Well knowing thee to have been, for many years, judge unto his nation, cheerfully, as to the things concerning myself, do I make defence;
Bet Pāvils, kad tas zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizbildināšu.
11 seeing thou art able to ascertain, that there are, not more, than twelve days, since I went up to worship in Jerusalem, —
Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt.
12 and neither, in the temple, found they me, with any one, disputing, or causing, a halt, of the multitude, either in the synagogues or throughout the city, —
Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz baznīcās, nedz pilsētā troksni ceļam.
13 neither can they make good the things concerning which they are, now, accusing me.
Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz.
14 But I confess, this, unto thee, —That, according to the Way which they call a Sect, so, I am rendering divine service unto my father’s God, believing in all the things which, throughout the law, and those which, in the prophets, are written:
Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts;
15 Having, hope, towards God, which, even these themselves, do entertain—that, a resurrection, there shall certainly be, both of righteous and of unrighteous:
Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, gan taisniem, gan netaisniem.
16 herein, even I, myself, am studying to have, an unoffending conscience, towards God and men, continually.
Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt bezvainīgu zināmu sirdi Dieva un cilvēku priekšā.
17 Now, after many years, intending to do, alms, unto my nation, I arrived, —also [to present] offerings; among which they found me, purified in the temple, not with a multitude, nor with tumult;
Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus.
18 but certain Jews from Asia [caused it], —
Pie tam, kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa.
19 who ought, before thee, to have presented themselves, and to have been laying accusation, if, anything, they might have had against me: —
Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani.
20 Or, let, these themselves, say what wrong they found, when I stood before the High-council, —
Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā?
21 unless concerning this one voice, wherewith I cried aloud among them, as I stood—Concerning the raising of the dead, am, I, to be judged, this day, by you.
Ja ne šā vienīga vārda dēļ, ka es priekš tiem stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts.”
22 And Felix deferred them, having more exact knowledge concerning the Way, —saying—As soon as, Lysias the captain, hath come down, I will give judgment as to your affairs, —
Un kad Feliks to dzirdēja, tad viņš to spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: “Kad Lizijs, tas virsnieks, atnāks, tad es jūsu lietu izklausināšu.”
23 giving orders unto the centurion, that he should be kept, and have a measure of liberty, and to be hindering, none, of his own from waiting upon him.
Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt.
24 And, after certain days, Felix having arrived, with Drusilla his own wife, who was, a Jewess, he sent for Paul, and heard him concerning the faith, respecting Christ Jesus.
Un pēc kādām dienām Feliks atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu.
25 And, as he was reasoning of righteousness, and self-control, and the judgment to come, Felix, becoming greatly afraid, answered—For the present, be going thy way, and, when I find an opportunity, I will send for thee, —
Un kad viņš runāja par taisnību un šķīstību un nākamo sodību, tad Feliks pārbijās un atbildēja: “Šo reiz tu vari iet; kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu.”
26 at the same time, also hoping that, money, would be given him by Paul; wherefore also, the more frequently sending for him, he used to converse with him.
Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja.
27 When, however, two years, were completed, Felix, was succeeded, by Porcius Festus, and Felix, wishing to gain favour with the Jews, left Paul bound.
Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcius Festus nāca Felika vietā, un Feliks gribēdams tiem Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu pameta cietumā.
