1 Thessalonians 2
1 For yourselves, brethren, know our entering in unto you, that it hath not been found vain:
Jo jūs paši zināt, brāļi, mūsu ieiešanu pie jums, ka tā nav bijusi veltīga.
2 but having suffered before, and been shamefully entreated, as ye know, at Philippi, we waxed bold in our God to speak unto you the gospel of God in much conflict.
Bet jebšu papriekš bijām cietuši un bijām nievāti Filipos, tā kā jūs zināt, tomēr esam bijuši droši iekš sava Dieva, runāt uz jums Dieva evaņģēliju iekš lielas cīnīšanās.
3 For our exhortation [is] not of error, nor of uncleanness, nor in guile:
Jo mūsu pamācīšana nav no alošanās, nedz no neskaidrības, nedz no viltības.
4 but even as we have been approved of God to be intrusted with the gospel, so we speak; not as pleasing men, but God which proveth our hearts.
Bet tā, kā Dievs mūs ir cienīgus turējis, mums to evaņģēliju uzticēt, tā runājam, nekā lai cilvēkiem patīkam, bet Dievam, kas mūsu sirdis pārbauda.
5 For neither at any time were we found using words of flattery, as ye know, nor a cloke of covetousness, God is witness;
Jo mīksta mēle mums nekad nav bijusi, tā kā jūs zināt, nedz kaut ko esam darījuši mantas dēļ, - Dievs par to liecinieks;
6 nor seeking glory of men, neither from you, nor from others, when we might have been burdensome, as apostles of Christ.
Nedz godu meklēdami no cilvēkiem, nedz no jums, nedz no citiem, jebšu varējām savu svarīgo spēku rādīt kā Kristus apustuļi.
7 But we were gentle in the midst of you, as when a nurse cherisheth her own children:
Bet esam bijuši lēnīgi jūsu vidū, tā kā zīdītāja savus bērnus glabā.
8 even so, being affectionately desirous of you, we were well pleased to impart unto you, not the gospel of God only, but also our own souls, because ye were become very dear to us.
Tāpat mēs pēc jums ilgodamies gribējām jums pasniegt ne vien Dieva evaņģēliju, bet arī savas dvēseles, tādēļ ka jūs mums esat palikuši mīļi.
9 For ye remember, brethren, our labour and travail: working night and day, that we might not burden any of you, we preached unto you the gospel of God.
Jo pieminiet, brāļi, mūsu darbu un pūliņu; jo dienām naktīm strādādami, lai nevienam no jums nebūtu par grūtumu, mēs jums esam sludinājuši Dieva evaņģēliju.
10 Ye are witnesses, and God [also], how holily and righteously and unblameably we behaved ourselves toward you that believe:
Jūs esat liecinieki un Dievs, kā mēs pie jums, kas ticat, esam bijuši svēti un taisni un nenoziedzīgi.
11 as ye know how we [dealt with] each one of you, as a father with his own children, exhorting you, and encouraging [you], and testifying,
Tāpat jūs zināt, ka mēs ikvienu no jums tā kā tēvs savus bērnus, paskubinājām
12 to the end that ye should walk worthily of God, who calleth you into his own kingdom and glory.
Un apliecinājām, ka jums cienīgi būs staigāt Dievam, kas jūs aicina pie Savas valstības un godības.
13 And for this cause we also thank God without ceasing, that, when ye received from us the word of the message, [even the word] of God, ye accepted [it] not [as] the word of men, but, as it is in truth, the word of God, which also worketh in you that believe.
Tāpēc arī Dievam bez mitēšanās pateicamies, ka jūs Dieva vārda mācību no mums dzirdēdami, to neesat pieņēmuši kā cilvēku vārdu, bet (tā kā tas patiesīgi ir) kā Dieva vārdu, kas arī spēcīgi strādā iekš jums, kas ticat.
14 For ye, brethren, became imitators of the churches of God which are in Judaea in Christ Jesus: for ye also suffered the same things of your own countrymen, even as they did of the Jews;
Jo jūs, brāļi, esat pakaļdzinušies tām Dieva draudzēm, kas ir Jūdu zemē iekš Kristus Jēzus, tāpēc ka jūs arīdzan to pašu esat cietuši no saviem cilts biedriem, kā arī viņi no tiem Jūdiem;
15 who both killed the Lord Jesus and the prophets, and drave out us, and please not God, and are contrary to all men;
Tie arī To Kungu Jēzu ir nokāvuši un savus praviešus un mūs ir vajājuši un tie Dievam nepatīk un ir visiem cilvēkiem pretī;
16 forbidding us to speak to the Gentiles that they may be saved; to fill up their sins alway: but the wrath is come upon them to the uttermost.
Un tie mūs kavē uz pagāniem runāt, ka šie top izglābti, un tā viņi arvien savus grēkus piepilda. Bet tā dusmība jau pār viņiem nākusi viņus nobeigt.
17 But we, brethren, being bereaved of you for a short season, in presence, not in heart, endeavoured the more exceedingly to see your face with great desire:
Bet mēs, brāļi, kādu brīdi no jums šķirti pēc vaiga, ne pēc sirds, jo vairāk esam steigušies ar gaužu ilgošanos redzēt, jūsu vaigu.
18 because we would fain have come unto you, I Paul once and again; and Satan hindered us.
Tādēļ mēs pie jums esam gribējuši nākt (es Pāvils) vienu un otru reizi; bet sātans mūs aizkavējis.
19 For what is our hope, or joy, or crown of glorying? Are not even ye, before our Lord Jesus at his coming?
Jo kas ir mūsu cerība vai prieks vai goda kronis? Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā pie Viņa atnākšanas?
20 For ye are our glory and our joy.
Jo jūs esat mūsu gods un prieks.
