Psalms 137

1 By the waters of Babylon there we sat, and we wept at the thought of Zion.

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 There on the poplars we hung our harps.

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 For there our captors called for a song: our tormentors, rejoicing, saying: ‘Sing us one of the songs of Zion.’

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 How can we sing the Lord’s song in the foreigner’s land?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 If I forget you, Jerusalem, may my right hand wither.

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 May my tongue stick to the roof of my mouth, if I am unmindful of you, or don’t set Jerusalem above my chief joy.

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Remember the Edomites, Lord, the day of Jerusalem’s fall, when they said, ‘Lay her bare, lay her bare, right down to her very foundation.’

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 Babylon, despoiler, happy are those who pay you back for all you have done to us.

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 Happy are they who seize and dash your children against the rocks.

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.