Job 7
1 Is there not a war-service for man on the earth? Are not his days as the days of a hireling?
Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
2 As a servant panteth for the shade, And as a hireling looketh for his wages,
Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
3 So am I made to possess months of affliction, And wearisome nights are appointed for me.
Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
4 If I lie down, I say, When shall I arise, and the night be gone? And I am full of restlessness until the dawning of the day.
Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
5 My flesh is clothed with worms, and clods of dust; My skin is broken and become loathsome.
Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
6 My days are swifter than a weaver's shuttle; They pass away without hope.
Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
7 O remember that my life is a breath; That mine eye shall no more see good!
Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
8 The eye of him that hath seen me shall see me no more; Thine eyes shall look for me, but I shall not be.
Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
9 As the cloud dissolveth and wasteth away, So he that goeth down to the grave shall arise no more; (Sheol h7585)
Mākonis iznīkst un aiziet, - tāpat kas kapā nogrimst, nenāks atkal augšām. (Sheol h7585)
10 No more shall he return to his house, And his dwelling-place shall know him no more.
Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
11 Therefore I will not restrain my mouth; I will speak in the anguish of my spirit; I will complain in the bitterness of my soul.
Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
12 Am I a sea, or a sea-monster, That thou settest a watch over me?
Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
13 When I say, My bed shall relieve me, My couch shall ease my complaint,
Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
14 Then thou scarest me with dreams, And terrifiest me with visions;
Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
15 So that my soul chooseth strangling, Yea, death, rather than these my bones.
Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
16 I am wasting away; I shall not live alway: Let me alone, for my days are a vapor!
Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
17 What is man, that thou shouldst make great account him, And fix thy mind upon him?—
Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
18 That thou shouldst visit him every morning, And prove him every moment?
Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
19 How long ere thou wilt look away from me, And let me alone, till I have time to breathe?
Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
20 If I have sinned, what have I done to thee, O thou watcher of men! Why hast thou set me up as thy mark, So that I have become a burden to myself?
Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
21 And why dost thou not pardon my transgression, And take away mine iniquity? For soon shall I sleep in the dust; And, though thou seek me diligently, I shall not be.
Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
