Psalms 137

1 By rivers of Babylon—There we sat, Indeed, we wept when we remembered Zion.

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 We hung our harps on willows in its midst.

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 For there our captors asked us the words of a song, And our spoilers—joy: “Sing to us of a song of Zion.”

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 How do we sing the song of YHWH, On the land of a stranger?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 If I forget you, O Jerusalem, my right hand forgets!

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 My tongue cleaves to my palate, If I do not remember you, If I do not exalt Jerusalem above my chief joy.

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Remember, YHWH, for the sons of Edom, The day of Jerusalem, Those saying, “Raze, raze to its foundation!”

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 O daughter of Babylon, O destroyed one, O the blessedness of him who repays to you your deed, That you have done to us.

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 O the blessedness of him who seizes, and has dashed your sucklings on the rock!

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.