Job 3
1 After this Job has opened his mouth, and reviles his day.
Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
2 And Job answers and says:
Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
3 “Let the day perish in which I am born, And the night that has said: A man-child has been conceived.
Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
4 That day—let it be darkness, Do not let God require it from above, Nor let light shine on it.
Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
5 Let darkness and death-shade redeem it, Let a cloud dwell on it, Let them terrify it as the most bitter of days.
Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
6 That night—let thick darkness take it, Let it not be united to days of the year, Let it not come into the number of months.
Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
7 Behold! That night—let it be barren, Let no singing come into it.
Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
8 Let the cursers of day mark it, Who are ready to wake up Leviathan.
Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
9 Let the stars of its twilight be dark, Let it wait for light, and there is none, And let it not look on the eyelids of the dawn.
Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
10 Because it has not shut the doors Of the womb that was mine! And hide misery from my eyes.
Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
11 Why do I not die from the womb? I have come forth from the belly and gasp!
Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
12 Why have knees been before me? And what [are] breasts, that I suck?
Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
13 For now, I have lain down, and am quiet, I have slept—then there is rest to me,
Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
14 With kings and counselors of earth, These building ruins for themselves.
Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
15 Or with princes—they have gold, They are filling their houses [with] silver.
Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
16 (Or I am not as a hidden abortion, As infants—they have not seen light.)
Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
17 There the wicked have ceased troubling, And there the wearied rest in power.
Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
18 Together prisoners have been at ease, They have not heard the voice of an exactor,
Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
19 Small and great [are] the same there. And a servant [is] free from his lord.
Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
20 Why does He give light to the miserable, and life to the bitter soul?
Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
21 Who are waiting for death, and it is not, And they seek it above hid treasures.
Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
22 Who are glad—to joy, They rejoice when they find a grave.
Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
23 To a man whose way has been hidden, And whom God shuts up?
Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
24 For before my food, my sighing comes, And my roarings [are] poured out as waters.
Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
25 For I feared a fear and it meets me, And what I was afraid of comes to me.
Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
26 I was not safe—nor was I quiet—Nor was I at rest—and trouble comes!”
Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
