Job 29
1 And Job adds to lift up his allegory and says:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 “Who makes me as [in] months past, As [in] the days of God’s preserving me?
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 In His causing His lamp to shine on my head, By His light I walk [through] darkness.
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 As I have been in days of my maturity, And the counsel of God on my tent.
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 When yet the Mighty One [is] with me. Around me—my young ones,
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 When washing my goings with butter, And the firm rock [is] with me—streams of oil.
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 When I go out to the gate by the city, In a broad place I prepare my seat.
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 Youths have seen me, and they have been hidden, And the aged have risen—they stood up.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Princes have kept in words, And they place a hand on their mouth.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 The voice of leaders has been hidden, And their tongue has cleaved to the palate.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 For the ear heard, and declares me blessed, And the eye has seen, and testifies [to] me.
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 For I deliver the afflicted who is crying, And the fatherless who has no helper.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 The blessing of the perishing comes on me, And I cause the heart of the widow to sing.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 I have put on righteousness, and it clothes me, My justice as a robe and a crown.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 I have been eyes to the blind, And I [am] feet to the lame.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 I [am] a father to the needy, And the cause I have not known I search out.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 And I break the jaw-teeth of the perverse, And from his teeth I cast away prey.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 And I say, I expire with my nest, And I multiply days as the sand.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 My root is open to the waters, And dew lodges on my branch.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 My glory [is] fresh with me, And my bow is renewed in my hand.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 They have listened to me, Indeed, they wait, and are silent for my counsel.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 After my word they do not change, And my speech drops on them,
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 And they wait for me as [for] rain, And they have opened wide their mouth [As] for the spring rain.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 I laugh at them—they give no credence, And do not cause the light of my face to fall.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 I choose their way, and sit [as] head, And I dwell as a king in a troop, When he comforts mourners.”
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
