Psalms 102
1 “A prayer of the afflicted, when he is overwhelmed, and poureth out before the Lord his complaint.” O Lord, hear my prayer, and let my cry come unto thee.
Bēdu cilvēka lūgšana, kad tas ir noskumis un savas žēlabas izgāž Tā Kunga priekšā. Ak Kungs, klausi manu lūgšanu, un mana saukšana lai nāk pie Tevis.
2 Hide not thy face from me on the day when I am distressed; incline unto me thy ear; on the day when I call, answer me speedily.
Neapslēp Savu vaigu priekš manis, atgriez Savu ausi pie manis bēdu laikā; tai dienā, kad es saucu, paklausi mani drīz.
3 For my days vanish in smoke, and my bones are burning like a hearth.
Jo manas dienas ir iznīkušas kā dūmi, un mani kauli ir izdeguši kā pagale.
4 Struck [by heat] like the herb and dried up is my heart; for I forget to eat my bread.
Mana sirds ir sasista un izkaltusi kā zāle, tā ka es aizmirstu pat savu maizi ēst.
5 Because of the voice of my groaning my bones cleave to my flesh.
Mani kauli līp pie manas miesas no kaukšanas un nopūšanās.
6 I am like the pelican of the wilderness: I am become like the owl amid ruins.
Es esmu tā kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs (pūce) izpostītās vietās.
7 I watch, and I am become like a [night-]bird sitting alone upon the housetop.
Es esmu nomodā un tāpat kā vientulis putns uz jumta.
8 All the day my enemies reproach me: they that mock me swear by me.
Mani ienaidnieki mani nievā cauru dienu; kas pret mani trako, tie mani dara par lāsta vārdu.
9 For ashes do I eat like bread, and my drink I mingle with weeping;
Jo es ēdu pelnus kā maizi un sajaucu savu dzērienu ar asarām,
10 Because of thy indignation and thy wrath; for thou hadst lifted me up, and hast cast me down.
Tavas bardzības un dusmības pēc, jo Tu mani esi pacēlis un atkal nogāzis.
11 My days are like a shadow that declineth; and like the herb I wither.
Manas dienas ir kā ēna pavakarē, un es kalstu kā zāle.
12 But thou, O Lord, wilt sit enthroned for ever; and thy memorial is unto all generations.
Bet Tu, Kungs, paliec mūžīgi un Tava piemiņa līdz radu radiem.
13 Thou wilt indeed arise; thou wilt have mercy upon Zion; for it is time to favor her, for the appointed time is coming.
Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo jau ir laiks par viņu apžēloties, jo tas nospriestais laiks ir atnācis.
14 For thy servants hold dear her stones, and her very dust they cherish.
Jo Tavi kalpi mīļo viņas akmeņus un žēlojās, ka tā guļ pīšļos.
15 Then shall nations fear the name of the Lord, and all the kings of the earth thy glory:
Tad pagāni bīsies Tā Kunga Vārdu, un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,
16 When the Lord shalt have built up Zion, he appeareth in his glory;
Kad Tas Kungs Ciānu uztaisīs un parādīsies Savā godībā.
17 [When] he hath regarded the prayer of the forsaken, and doth not despise their prayer.
Viņš griežas pie bēdu ļaužu lūgšanas un nenicina pielūgšanu.
18 This shall be written down for the latest generation; and the people which shall be created shall praise the Lord.
Lai tas top uzrakstīts pēcnākamiem, un tie ļaudis, kas vēl taps radīti, slavēs To Kungu.
19 For he hath looked down from the height of his sanctuary; the Lord hath cast from heaven his view to the earth:
Jo Viņš skatās no Sava svēta augstuma, Tas Kungs lūko no debesīm uz zemi,
20 To hear the sighing of the prisoner; to loosen those that are doomed to death:
Ka Viņš dzird cietumnieku nopūšanos un atsvabina nāves bērnus;
21 That men may proclaim in Zion the name of the Lord, and his praise in Jerusalem;
Ka Tā Kunga vārds top sludināts Ciānā un Viņa slava Jeruzālemē,
22 When people are gathered together, and kingdoms, to serve the Lord.—
Kad tautas sapulcējās kopā un valstis, Tam Kungam kalpot.
23 He hath weakened on the way my strength; he hath shortened my days.
Bet Viņš ir pazemojis ceļā manu spēku un paīsinājis manas dienas.
24 I will say, O my God! take me not away in the midst of my days: throughout all generations are thy years.
Es saku: mans Dievs, neņem mani nost pusmūžā. Tavi gadi paliek līdz radu radiem.
25 In olden times didst thou lay the foundations of the earth; and the heavens are the work of thy hands.
Senlaikus Tu esi nodibinājis zemi, un debesis ir Tavu roku darbs.
26 These will indeed perish, but thou wilt ever exist: yea, all of them will wear out like a garment; as a vesture wilt thou change them, and they will be changed;
Tās zudīs, bet Tu pastāvēsi; tās sadils visas, kā drēbes; Tu tās pārvērtīsi kā drānas, un tās pārvērtīsies;
27 But thou art ever the same, and thy years will have no end.
Bet Tu palieci tas pats, un Tavi gadi nebeigsies.
28 The children of thy servants will dwell [securely], and their seed will be firmly established before thee.
Tavu kalpu bērni paliks, un viņu dzimums būs pastāvīgs Tavā priekšā.
