Song of Songs 2
1 I am a flower of the plain, a lily of the valleys.
Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
2 As a lily among thorns, so is my companion among the daughters.
Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
3 As the apple among the trees of the wood, so is my kinsman among the sons. I desired his shadow, and sat down, and his fruit was sweet in my throat.
Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
4 Bring me into the wine house; set love before me.
Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 Strengthen me with perfumes, stay me with apples: for I [am] wounded with love.
Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
6 His left [hand shall be] under my head, and his right hand shall embrace me.
Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
7 I have charged you, you daughters of Jerusalem, by the powers and by the virtues of the field, that you do not rouse or wake [my] love, until he please.
Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
8 The voice of my kinsman! behold, he comes leaping over the mountains, bounding over the hills.
Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
9 My kinsman is like a roe or a young hart on the mountains of Baethel: behold, he is behind our wall, looking through the windows, peeping through the lattices.
Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
10 My kinsman answers, and says to me, Rise up, come, my companion, my fair one, my dove.
Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
11 For, behold, the winter is past, the rain is gone, it has departed.
Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
12 The flowers are seen in the land; the time of pruning has arrived; the voice of the turtle-dove has been heard in our land.
Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
13 The fig tree has put forth its young figs, the vines put forth the tender grape, they yield a smell: arise, come, my companion, my fair one, my dove; yes, come.
Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
14 [You are] my dove, in the shelter of the rock, near the wall: show me your face, and cause me to hear your voice; for your voice is sweet, and your countenance is beautiful.
Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
15 Take us the little foxes that spoil the vines: for our vines put forth tender grapes.
Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
16 My kinsman is mine, and I am his: he feeds [his flock] among the lilies.
Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
17 Until the day dawn, and the shadows depart, turn, my kinsman, be you like to a roe or young hart on the mountains of the ravines.
Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
