Ecclesiastes 1
1 The words of the Preacher, the son of David, king of Israel in Jerusalem.
Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi.
2 Vanity of vanities, said the Preacher, vanity of vanities; all is vanity.
Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība.
3 What advantage [is there] to a man in all his labor that he takes under the sun?
Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē.
4 A generation goes, and a generation comes: but the earth stands for ever.
Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi.
5 And the sun arises, and the sun goes down and draws toward its place;
Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec.
6 arising there it proceeds southward, and goes round toward the north. The wind goes round and round, and the wind returns to its circuits.
Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.
7 All the rivers run into the sea; and yet the sea is not filled: to the place whence the rivers come, there they return again.
Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.
8 All things are full of labor; a man will not be able to speak [of them]: neither shall the eye be satisfied with seeing, neither shall the ear be filled with hearing.
Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot.
9 What is that which has been? the very thing which shall be: and what is that which has been done? the very thing which shall be done: and there is no new thing under the sun.
Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē.
10 [Who is he] that shall speak and say, Behold, this is new? it has already been in the ages that have passed before us.
Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums.
11 There is no memorial to the first things; neither to the things that have been last shall their memorial be with them that shall at the last [time].
Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.
12 I the Preacher was king over Israel in Jerusalem.
Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē.
13 And I applied my heart to seek out and examine by wisdom concerning all things that are done under heaven, for God has given to the sons of men an evil trouble to be troubled therewith.
Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās.
14 I saw all the works that were wrought under the sun; and, saw, all were vanity and waywardness of spirit.
Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja.
15 That which is crooked can’t be made straight: and deficiency can’t be numbered.
Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt.
16 I spoke in my heart, saying, Behold, I am increased, and have acquired wisdom beyond all who were before me in Jerusalem: also I applied my heart to know wisdom and knowledge.
Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam.
17 And my heart knew much—wisdom, and knowledge, parables and understanding: I perceived that this also is waywardness of spirit.
Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja.
18 For in the abundance of wisdom is abundance of knowledge; and he that increases knowledge will increase sorrow.
Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu.
