Psalms 137

1 By the rivers of Babylon, there we sat down, yea, we wept, when we remembered Zion.

Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

2 We hanged our harps upon the willows in the midst thereof.

Savas kokles tur pakārām vītolos.

3 For there they that carried us away captive required of us a song; and they that wasted us required of us mirth, saying, Sing us one of the songs of Zion.

Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

4 How shall we sing Yhwh's song in a strange land?

Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

5 If I forget thee, O Jerusalem, let my right hand forget her cunning.

Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

6 If I do not remember thee, let my tongue cleave to the roof of my mouth; if I prefer not Jerusalem above my chief joy.

Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

7 Remember, O Yhwh, the children of Edom in the day of Jerusalem; who said, Rase it, rase it, even to the foundation thereof.

Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

8 O daughter of Babylon, who art to be destroyed; happy shall he be, that rewardeth thee as thou hast served us.

Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

9 Happy shall he be, that taketh and dasheth thy little ones against the stones.

Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.