Ecclesiastes 1
1 The words of the Preacher, the son of David, king in Jerusalem.
Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi.
2 Vanity of vanities, saith the Preacher, vanity of vanities; all is vanity.
Niecība vien, saka tas mācītājs, niecība vien, viss ir niecība.
3 What profit hath a man of all his labour which he taketh under the sun?
Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē.
4 One generation passeth away, and another generation cometh: but the earth abideth for ever.
Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi.
5 The sun also ariseth, and the sun goeth down, and hasteth to his place where he arose.
Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec.
6 The wind goeth toward the south, and turneth about unto the north; it whirleth about continually, and the wind returneth again according to his circuits.
Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.
7 All the rivers run into the sea; yet the sea is not full; unto the place from whence the rivers come, thither they return again.
Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.
8 All things are full of labour; man cannot utter it: the eye is not satisfied with seeing, nor the ear filled with hearing.
Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot.
9 The thing that hath been, it is that which shall be; and that which is done is that which shall be done: and there is no new thing under the sun.
Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē.
10 Is there any thing whereof it may be said, See, this is new? it hath been already of old time, which was before us.
Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši priekš mums.
11 There is no remembrance of former things; neither shall there be any remembrance of things that are to come with those that shall come after.
Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.
12 I the Preacher was king over Israel in Jerusalem.
Es, tas mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē.
13 And I gave my heart to seek and search out by wisdom concerning all things that are done under heaven: this sore travail hath God given to the sons of man to be exercised therewith.
Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās.
14 I have seen all the works that are done under the sun; and, behold, all is vanity and vexation of spirit.
Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja.
15 That which is crooked cannot be made straight: and that which is wanting cannot be numbered.
Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt.
16 I communed with mine own heart, saying, Lo, I am come to great estate, and have gotten more wisdom than all they that have been before me in Jerusalem: yea, my heart had great experience of wisdom and knowledge.
Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas priekš manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam.
17 And I gave my heart to know wisdom, and to know madness and folly: I perceived that this also is vexation of spirit.
Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja.
18 For in much wisdom is much grief: and he that increaseth knowledge increaseth sorrow.
Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu.
